This May, I sent out a call to sea communities around the world: Write a Letter to the Sea. The first letter has arrived on June 3, 2025, from Neil Scott in St Ives, Cornwall, UK.

I write this letter to you, the sea, from the sea. The same sea. Glistening, silvered, golden sea. Unknowable sea. Even after swimming in you daily for near ten years now, you remain unknowable. You, sea of my heart, sea of my dreams. Your blueness, your winter coldness, your spring heatwaveness. Your emptiness. Yet still you deliver secrets, surprises. Seals and humpback whales. Dolphins and porpoise. Even a pair of lockdown otters. Jellyfish. Ahh, the jellyfish. Erotic and exotic in your undulations. Yet, some days nothing. Empty, barren, desolate – fished empty. Over heated. Bloomed. On these days, when no birds do fly and sing, you are tears – the earth’s tears. And you break my heart.

And yet, and yet, each day you allow me in, even on the days when you try to keep me out, keep me dry. Submerged. Dissolved. Held. Nourished and rinsed. I feel your silent howl. I channel Poseidon to rage against your shore as you reclaim the land. And then you still. Borderless between the tides. Hush – I hear your silence. Momentarily.

Hold these words, this letter to you, inked on paper that was floated on your lapping tideline and then dried in the sun earlier today.

Be free to dissolve these words as you do me with your grace, your unknowable oceanic grace.

Yours,
Neil

Maijā es izsūtīju aicinājumu jūras kopienām visā pasaulē: Uzraksti vēstuli jūrai. Pirmā vēstule ir saņemta 2025. gada 3. jūnijā no Neil Scott – tā nāk no Sentīvsas, Kornvolas, Apvienotās Karalistes.

Šī vēstule ir domāta tev, jūra, rakstīta no jūras. No tās pašas jūras. Mirdzošās, sudrabotās, zeltainās jūras. Neizzināmās jūras. Pat pēc gandrīz desmit gadiem, peldoties tevī ik dienu, tu paliec neizzināma. Tu, manas sirds jūra, manu sapņu jūra. Tava zilgme, tava ziemas aukstuma, tava pavasara karstuma viļņi. Tava tukšuma izjūta. Un tomēr tu dāvā noslēpumus, pārsteigumus. Roņus un kuprvaļus. Delfīnus un cūkdelfīnus. Pat jūras ūdru pāri lokdaunā. Medūzas. Ā, medūzas. Erotiskas un eksotiskas savās kustībās. Un tomēr, dažās dienās – nekas. Tukšums, postījums, iznīcība – izzvejota tukša. Pārkarsēta. Aļģēm ziedoša. Šajās dienās, kad pat putni nelido un nedzied, tu esi asaras – zemes asaras. Un tu salauz manu sirdi.

Un tomēr, un tomēr, katru dienu tu mani pieņem, pat tajās dienās, kad centies mani atturēt, atstāt sausumā. Iegremdēts. Izšķīdis. Turēts. Barots un noskalots. Es jūtu tavu kluso gaudu. Es piesaucu Poseidonu, lai dusmās triecos pret taviem krastiem, kad tu atkal pārņem zemi. Un tad tu apklusti. Bez robežām starp paisumu un bēgumu. Klusē – es dzirdu tavu klusumu. Uz mirkli.

Paturi šos vārdus, šo vēstuli tev, uzrakstītu ar tinti uz papīra, kas šodien tika mērkts uz tava viļņojošā krasta un pēc tam izžāvēts saulē.

Esi brīva izšķīdināt šos vārdus, kā tu izšķīdini mani – ar savu žēlastību, savu neizzināmo okeānisko žēlastību.

Tavs,
Neil

Photos by Anna Iltnere / Sea Library
Write me if you want to send a letter to the sea: beachbooksblog@gmail.com