Maijā es izsūtīju aicinājumu jūras kopienām visā pasaulē: Uzraksti vēstuli jūrai. Trešā vēstule ir pienākusi 2025. gada 6. jūnijā – to raksta Ilga Ķipsne no Dobeles, Latvijas.

Sveika, Jūra!

Ir mazliet diskomforts Tev rakstīt. Pasaule jau tā ir pilna pierunāta, pierakstīta, piemurmulēta.

Kaut ko jēgpilnu var tikai izklusēt.

Bet mani valdzina cilvēki = kosmoss = ar neapturamām idejām un (kas ir vēl kosmiskāk!) – ar to realizēšanu! Kā Anna ar savu Jūru.

Tāpēc Tev rakstu.

Mana pirmā Jūra ir zili dūmakaina līnija pie tāla horizonta austrumu pusē. To redzēju tikai tad, ja uzkāpām Lielajā kalnā. Dziļi bērnībā. Un arī tagad. Jūra, horizonts, Zemgales plašums – bērnībā, sapņos, cerībās, ilgās.

Uz to nav jātiecas. Tam tur jābūt. Neaizsniedzamam. Jūras tālumam Zemgales sirdī.

Kaut kad, pēc gadiem desmit ar vilcienu braucu īsto Jūru skatīt. Jaunā peldkostīmā. Saule, smiltis, cilvēku bari, juceklis, troksnis. Tam visam cauri vadīja Rutiņtantes mīļums, kā silti rāma Jūra.

Iekšzemes dzīve manu vecomemmīti pie Jūras aizveda vienu reizi garajā mūžā. Jūra bija vējaini nemierīga. Drūma. Vecaimemmei Jūra bija barga, tāla, skarba. Jo sveša.

Krietnos spēka gados es Jūru satiku Jūrkalnē, tad pirmo reizi sajutu Dižjūras elpu, Dižjūras plašumu un spēku. Tas uzvandīja manī nez kur paslēpto (vai radīja no jauna?) suitu gēnu, kas aprauj vārdam galus, lai jūr vējš nepūš pro. Suitu gēns ceļas debesīs līdz ar garo ē-o burdonu un izkūst Alsungas Ilgas Leimanes siltajā acu skatā.

Dižjūru apbrīnoju un mīlu kā mežonīgu rumaku – pa gabalu, no krasta.

Jo spēks, jo jauda, jo skaista, jo neaprēķināma, jo mežonīga un nepieradināma. Dižjūr.

Reizēm mēģinu atšifrēt, ko par Tevi zināja viedie sentēvi un senmātes. Ko viņi iešifrēja dziesmās, lai zinātu mēs?

“Upe saka tecēdama, es bagāta mātesmeita.
Ja tu biji tik bagāta, kam tecēji jūriņā?
Kā man bija netecēti – jūrā mani tēvs māmiņa,
Jūrā mani tēvs māmiņa, jūrā mani bāleliņi.
Visi mani bāleliņi jūrā kāra šūpulīšus.
Jūrā kāra šūpulīšus, treju bangu starpiņā.
Jūriņā treji vārti, trejdeviņi stenderīši,
Ik pie katra stenderīša pa buntam atslēdziņu.
Attek viena zveju laiva, atslēdz visas atslēdziņas.”

Vidū Jūras uz akmens uguns kuras, Jūras kalnā Saules asaras un Ozols aug, irbes Jūrā šauj, ar zelta irkli ceļu šķir, lai Jūras kalnā ogas plūktu…

Kur atrast savu zvejas laivu – to vienu!, kas atslēdz visas! atslēgas?

Vai tas maz ir izdarāms? Paliekot krastā.

Ilga Zemgalē
2025. gada vasaras sākumā

This May, I sent out a call to sea communities around the world: Write a Letter to the Sea. The third letter arrived on June 6, 2025, from Ilga Ķipsne in Dobele, Latvia.

Hello, Sea!

It feels a bit uncomfortable to write to you. The world is already overtalked, overwritten, overmurmured.

Something truly meaningful can only be spoken in silence.

But I am captivated by people = the cosmos = with unstoppable ideas and (even more cosmic!) – the realization of them! Like Anna with her Sea.

That is why I’m writing to you.

My first Sea was a hazy blue line on the far eastern horizon. I could see it only when we climbed the Big Hill. Deep in childhood. And still today. The sea, the horizon, the vastness of Zemgale – in childhood, in dreams, in hopes, in longing.

It is not something to strive for. It simply has to be there. Unreachable. The remoteness of the sea in the heart of Zemgale.

Years later, I went by train to see the real Sea. In a brand-new swimsuit. Sun, sand, crowds of people, chaos, noise. Through it all, Auntie Ruti’s affection guided me like a calm, warm Sea.

Inland life brought my great-grandmother to the Sea just once in her long life. The Sea was stormy, restless. Gloomy. For my great-grandmother, the Sea was harsh, distant, rough. Because it was foreign.

In my strong, prime years, I met the Sea at Jūrkalne – that’s when I first felt the breath of the Great Sea*, its vastness and power. It stirred something hidden deep within me (or perhaps created it anew?) – the Suiti gene, that cuts off the ends of words so the sea wind doesn’t blow them away. The Suiti gene rises to the skies with the long ē-ō bourdon and melts into the warm gaze of Ilga Leimane from Alsunga.

I admire and love the Great Sea like a wild stallion – from afar, from the shore.

The more powerful, the more mighty, the more beautiful, the more unpredictable, the more wild and untamable. The Great Sea.

Sometimes I try to decipher what the wise ancestors knew about You. What they encoded into songs, so that we might know?

“The river flows saying – I am a wealthy mother’s daughter.
If you were so wealthy, why did you flow into the sea?
How could I not flow – in the sea are my father and mother,
In the sea are my father and mother, in the sea are my brothers.
All my brothers hung cradles in the sea,
Hung cradles in the sea, between three waves.
In the sea, three gates, three times nine posts,
By every post a bunch of little keys.
Along comes a fishing boat, unlocking every key.”

In the middle of the Sea, fire burns on a stone, on the Sea’s mountain the Sun’s tears fall, an Oak grows, black grouse are shot in the Sea, a golden oar parts the way – to gather berries on the Sea’s mountain…

Where to find one’s own fishing boat – the one! that unlocks all the keys?

Is that even possible? Staying ashore?

Ilga from Zemgale
At the beginning of summer, 2025

*The Great Sea – the open Baltic Sea, as opposed to the Gulf of Riga, also known as the Little Sea.

Photos by Anna Iltnere / Sea Library
Write me if you want to send a letter to the sea: beachbooksblog@gmail.com