Maijā es izsūtīju aicinājumu jūras kopienām visā pasaulē: Uzraksti vēstuli jūrai. Ceturtā vēstule ir pienākusi 2025. gada 10. jūnijā – to raksta Katrīna Ģelze no Rīgas, Latvijas. Katrīna ir mana māsa un arī šīs iniciatīvas pastkartes autore.

Vēstule jūrai.

Domājot par jūru, man nav, šķiet, ierastā latvieša entuziasma, es par to nefanoju, tieku reti un, pat reto reizi aizbraucot, gaidu, kad varēšu braukt atpakaļ… Es nezinu, kāpēc. Galu galā jūra pieder manai māsai. 😊

Bērnībā bija tāda spēle, kurā jāpieliek īpašības vārdi noteiktiem lietvārdiem, un vēlāk tie atklāj Tavas domas par konkrētām dzīves sfērām. Īpašības vārds, kas apzīmēja “jūru”, atspoguļoja Tavas domas par dzīvi. Man jūra ir… bailīga, plakana… Es no tās kā neizrauta spalva spiežos ārā, visapkārt tukšums visos virzienos. Vai tā es attiecos pret dzīvi?! Var jau būt. Arī dzīve mani mēdz biedēt lieliem, negaidītiem viļņiem, dažreiz šķiet, man no tās par daudz bail, vai arī – pilnīgi rāmā jūrā laikam nespēju atpūsties, mans prāts allaž joņo un alkst produktivitātes vai izklaides.

Es ceru, tas nekas, ka mana jūras vēstule ir tik “depres”, es par to nerunāju, jo jūra ir manas māsas, un ar to viss ir arī sakārtots.

Ir viena jūra, kuru atceros ar prieku – Jūrkalne. Tur bērnībā, šķiet, nedēļu dzīvojām, un milzīgajā kāpā likās, ka var patverties, bet ar akmeņiem daudz ko darīt, man arvien mājās ir Jūrkalnes lielo akmeņu izlase, kuru nesen izņēmu no nosprāgušas puķupoda, un joprojām neesmu izdomājusi, kur tos likt.

Kad tētis pamodās no komas, biju pie jūras, likās, aizskriešu līdz tai. Debesīs puse bija melnos mākoņos, bet puse – saulē. Es to safotogrāfēju un cerēju kādas kulminācijas, bet – atkal nekā nesajutu. Jūra kā jūra vienmēr, viļņojas tā vai šitā, allaž man par aukstu un bailīgu peldei. Viļņojās pirms un turpinās viļņoties arī pēc manis, kamēr manī visa kā notiek par daudz. Pēc spilgta saulrieta, ātri sarodas odi, un skrienu cauri mežam sasildīties, atpakaļ telpas apskāvienā, “drošībiņā”.

Manai māsai ir māja pie jūras. Vectēvs savām rokām uzvūvēja māju otrā jūras krastā. Mammas radi bija apciemojami pie Kolkas, Melnsilā. Jaunībā vecāki ik nedēļu veda pastaigās gar jūru, gan jau arī kārtot visiem personāžiem nervus. Tā kā – iespēju bijis daudz.

Varbūt tā nesaderība meklējama sāļajā ūdenī? Tur sāls daudz, bet mana āda jūtīga, kam tendence nobružāties līdz brūcītēm viegli, tāpēc, mīlot sevi, es patveros sev labvēlīgākos klimatos. Un tā kā māsa vada Jūras bibliotēku, zinu, ka par šo varu arī it nemaz nejusties vainīga. ❤

Katrīna Ģelze 2025. gada 7. jūnijā Rīgā.

Lasi visas vēstules jūrai
Raksti man, ja vēlies atsūtīt savu: beachbooksblog@gmail.com

This May, I sent out a call to sea communities around the world: Write a Letter to the Sea. The fourth letter arrived on June 10, 2025, from Katrīna Ģelze in Riga, Latvia. Katrīna is my sister and also author of the wonderful postcard.

A Letter to the Sea

When I think of the sea, I don’t seem to share the usual enthusiasm of a typical Latvian. I’m not a fan – I rarely go, and even when I do, I find myself waiting for the moment I can go back home… I don’t know why. After all, the sea belongs to my sister. 😊

In childhood, there was this game where you had to assign adjectives to specific nouns, and later those adjectives would reveal your thoughts about certain aspects of life. The adjective you gave to “sea” reflected your attitude toward life. To me, the sea is… scary, flat… I push myself out of it like a single coarse hair that wasn’t meant to be there, surrounded by emptiness in every direction. Is that how I feel about life?! Perhaps. Life also tends to scare me with big, unexpected waves — sometimes it seems I’m too afraid of it, or maybe I just can’t relax in a completely calm sea. My mind is always racing, craving productivity or entertainment.

I hope it’s okay that my letter to the sea sounds a bit “depressing” – I don’t usually talk about it, because the sea is my sister’s, and with that, everything feels settled.

There is one sea I remember fondly – in Jūrkalne. I think we lived there for a week during childhood, and it felt like you could take shelter in that huge cliff. There were so many things to do with the stones. I still have a collection of large stones from Jūrkalne at home. I recently took them out of a dead flowerpot, and I still haven’t figured out where to put them.

When my dad woke up from a coma, I was by the sea. I felt like I had to run to it. The sky was half dark clouds, half sunshine. I took a photo and hoped for some kind of emotional climax, but – once again – felt nothing. The sea was just the sea, as always, waving this way or that. Always too cold and too frightening for me to swim in. It waved before me and will continue to wave after me, while inside me everything is happening too intensely. After a vivid sunset, mosquitoes swarm in, and I run through the forest to warm up, back into the embrace of the indoors, into a little feeling of “safety.”

My sister has a house by the sea. Our grandfather built a house with his own hands on the other coast. My mother’s relatives were to be visited near Kolka, in Melnsils. In their youth, our parents would take us on weekly walks along the beach – probably to calm everyone’s nerves. So, I’ve had plenty of chances.

Maybe this incompatibility lies in the salty water? There’s a lot of salt there, but my skin is sensitive, prone to chafing into little wounds easily, so out of self-love I retreat to more favorable climates. And since my sister runs the Sea Library, I know I don’t have to feel guilty about it at all. ❤

Katrīna Ģelze
June 7, 2025, in Rīga

Read all letters to the sea
Write me if you want to send your own: beachbooksblog@gmail.com

Photos by Anna Iltnere / Sea Library