Maijā es izsūtīju aicinājumu jūras kopienām visā pasaulē: Uzraksti vēstuli jūrai. Piektā vēstule ir pienākusi 2025. gada 20. jūnijā – to raksta Marta Leimane no Rīgas, Latvijas. Mana labākā draudzene, kura vienu lappusi esot iemērkusi jūrā gandrīz tur, kur sākas viņas vēstules stāsts.

13.06.

Sveika, mīļā Jūra!

Kādu laiku neesam tikušās, bet es zinu, ka Tu esi tepat blakus un ik dienu maigi mūs – centra pilsētniekus – nopaijā ar vēja brāzmu vai kāda svīriņa spārnu. Es par Tevi domāju biežāk nekā redzu. Bet redzēt un satikt nav viens un tas pats, vai ne?

Pirmo reizi tā pa īstam satikāmies, kad dzīvoju Lielupē. Man liekas, ka man toreiz bija 23 gadi. Dzīvoju koka būdā, kurai gaiss apkārt smaržoja pēc melleņu mētrām un priežu sveķiem. No būdas biju iznīdējusi iepriekšējo īrnieku – divu lielu suņu – atstātos suvenīrus – blusas. Tuvojās ziema. Dienas ietinās sulīgos veļu palagos, kas aizvien ciešāk ieskaujot mūs dzīvos atstāja bez krāsainām lapām un smaržīgas zemes. Koki ierāvās sevī, un debesis bija palsu kaulu krāsā. Tā ir vienīgā gaisma, ko daba novembrī mums dod. Bija jāpārtiek no iekšējās. Es sapratu, ka ziema būs jāpavada koka būdā, kas nav nosiltināta. Mans tā brīža boyfriends bija bez naudas un darba, savu kaunu un izmisumu viņš remdēja, esot prom pa naktīm. Man nāca virsū izmisums, kas rodas tikai bezspēcībā un, skaļi aizcērtot durvis pēc kārtējā strīda, es skrēju prom uz jūru. Vēlā novembra vakarā. Cauri priežu mežam, pāri sliedēm, pāri kāpām prom, prom, pie Tevis, Jūra ❤

Gaiss bija biezs un tumšs kā jau novembrī. Es neredzēju pat savu kāju pirkstgalus. Tāpēc arī nepamanīju, ka, caur smilšu kāpām skrienot, esmu ieskrējusi līdz puslieliem ūdenī. Maģiska mirdzoša tumsa un laime. Tik atbrīvojoša. Nespējot noticēt, ka ūdens nesūcas cauri zābakiem, es turpināju pa to tumsā brist. Gaiss, smiltis, ūdens un tumsa bija vienlīdz smags un tumīgs reizē, bet mani tas atbrīvoja, palaida vaļā un es, līdz ar apkārt esošo klusumu, izšķīdu līdz ar katru tā molekulu. Levitēju. Pavasara naktī no būdas izvācos un no drauga izšķīros…

Es Tevi satiku atkal divus gadus vēlāk. Es biju piektajā grūtniecības mēnesī, tas bija 19. novembris, un tajā dienā es pirmo reizi sajutu zem sirds savas meitiņas kustības. Mans tābrīža draugs mani tajā vakarā atveda pie jūras. Tu auroji kā vilcene. Viļņi bija tumši, lieli un ar koši baltām putām. Viņš nometās uz viena ceļa un ar sudrabā iestrādātu plastmasas zieda gredzentiņu mani bildināja. Es pagriezos un skrēju prom. Pa smiltīm, gar Tevi, Jūra, ar savu grūtnieces vēderu… Pēc brīža apstājos un jutos necilvēcīga. Mēs skatījāmies abas viena uz otru ar vienaldzīgām acīm. Pagriezos un gāju atpakaļ. Kur es piektajā grūtniecības mēnesī varu aizskriet? No kā es bēgu? Es Tev toreiz jautāju, bet Tu spļāvi putas, kurās es nespēju izzīlēt nākotni. Es pateicu “jā”, jo tā “bija labāk”, un Tu biji lieciniece tam, kā sākās lielākie un ilgākie meli manā mūžā. Pēc sešiem gadiem mēs izšķīrāmies.

Mums bija mirklīga tikšanās kaut kur pa vidu šiem abiem novembriem. Tas bija laikā, kad vēl dzīvoju būdā Lielupē. Pie manis ciemos atbrauca draudzene, izvilka no somas Jēgermeistaru, un mēs pie tā smejoties sildījāmies. Neatceros kurai, bet vienai no mums ienāca prātā aiziet līdz jūrai. Mēs gājām četratā – mums pievienojās mūsu draugi. Anna ar savējo gāja kādu gabalu pa priekšu. Viņi abi bija sadevušies rokās un iegrimuši sarunā. Tumsu izgaismoja tālas pilsētas gaismas un kaut kāda savāda matērija ap viņiem. Kā tāds ēters. Skatījos un domāju – kā divi cilvēki var būt no tik līdzīga “materiāla”. Gājēji izšķīda tumsā, miglā, un rasojošais gaiss likās sāļš un pilns kristāliem kā Tavs ūdens. Mana draudzene daudzus (?) gadus vēlāk atvēra Jūras bibliotēku, un tagad rakstu Tev vēstuli. Kaut kur tajā pašā sāļajā matērijā dzīvo viņas vīrs, tas pats, kurš bija blakus tovakar, divi dēli un suns. Arī es esmu mazliet tajā ievilkta, jo reizēm man ir grūti nošķirt, kad runāju ar Tevi un kad ar Annu.

Bet tagad rakstu vēstuli Tev, Jūra!

Tu esi aurojošs spēks.
Tu esi galva, kas ripo zemē no kalna.
Tu esi galva, kas sauc vēju.
Tu esi sieva, kuras mīļākais neatnāca, un sieva bija bez vīra.
Tavs spēks ir aurojošs vējš.
Tavs spēks ir tumsa, pirmssākums.
Viss pārējais ir tikai pludmale.

Mīlu Tevi Ļoti.

Marta

PS Tiekamies šodien. Es sapucēšos ❤

Lasi visas vēstules jūrai
Raksti man, ja vēlies atsūtīt savu: beachbooksblog@gmail.com

This May, I sent out a call to sea communities around the world: Write a Letter to the Sea.  The fifth letter arrived on June 20, 2025 – it is written by Marta Leimane from Riga, Latvia. My best friend, who dipped one page of this letter into the sea – almost exactly where the story in her letter begins.

13.06.

Hello, dear Sea!

We haven’t seen each other in a while, but I know you’re right here beside us, gently stroking us — the city centre dwellers – each day with a gust of wind or a swift’s wing. I think of you more often than I see you. But seeing and meeting aren’t the same thing, are they?

We first truly met when I was living in Lielupe. I think I was 23 back then. I lived in a wooden shack, where the air around smelled of bilberry heather and pine resin. From the shack I had eradicated the souvenirs left by the previous tenants — two large dogs — namely, fleas. Winter was approaching. The days wrapped themselves in juicy bedsheets of the dead, which, enclosing us more tightly, left the living without colorful leaves and fragrant earth. The trees withdrew into themselves, and the sky was the color of pale bones. That’s the only light nature gives us in November. We had to live off our inner light. I realized I’d be spending winter in an uninsulated wooden shack. My boyfriend at the time had no money or job, and he dulled his shame and despair by being gone at night. Desperation crept over me — the kind that comes only from helplessness — and after slamming the door during another argument, I ran away to the sea. On a late November evening. Through a pine forest, across the tracks, over the dunes, away, away — to you, Sea. ❤

The air was thick and dark, as it always is in November. I couldn’t see my own toes. That’s why I didn’t notice that, running through the sand dunes, I had stepped into water up to my calves. Magical, glimmering darkness and joy. So freeing. Unable to believe the water wasn’t seeping into my boots, I kept walking through it in the dark. The air, the sand, the water, and the darkness were all equally heavy and murky, but they freed me, released me, and together with the surrounding silence, I dissolved into every one of its molecules. I levitated. That spring, I moved out of the shack and broke up with my boyfriend…

I met you again two years later. I was in the fifth month of pregnancy, it was November 19, and that day I felt my daughter’s movements under my heart for the first time. My boyfriend at the time brought me to the sea that evening. You were howling like a she-wolf. The waves were dark, large, and frothy white. He dropped to one knee and proposed to me with a ring — a plastic flower set in silver. I turned and ran. Through the sand, alongside you, Sea, with my pregnant belly… After a moment I stopped and felt inhuman. The two of us — the Sea and I — looked at each other with indifferent eyes. I turned and walked back. Where can you run in the fifth month of pregnancy? What was I running from? I asked you then, but you spat foam I couldn’t read the future from. I said “yes” because it was “better that way,” and you were the witness to the start of the biggest and longest lie of my life. Six years later, that marriage ended.

We had a brief meeting somewhere between those two Novembers. It was during the time I was still living in the shack in Lielupe. A friend came to visit, pulled a Jägermeister from her bag, and we warmed ourselves with it, laughing. I don’t remember which of us got the idea to walk to the sea. We went in a group of four — our boyfriends joined us. Anna and her guy walked a bit ahead. They were holding hands, deep in conversation. The darkness was lit by distant city lights and a strange kind of substance around them. Like ether. I looked and thought — how can two people be made of such similar “material”? The walkers dissolved into the darkness, into the mist, and the dewy air seemed salty and full of crystals, like your water. Years later, my friend opened a Sea Library, and now I’m writing this letter to you. Somewhere in that same salty matter lives her husband, the same one who was with her that night, two sons, and a dog. I’m also a little drawn into it, because sometimes I can’t tell if I’m talking to you or to Anna.

But now I’m writing a letter to you, Sea!

You are a howling force.
You are a head rolling down the hill.
You are a head calling the wind.
You are a woman whose lover didn’t come, and the woman was without her husband.
Your strength is a howling wind.
Your strength is darkness, the beginning.

Everything else is just the beach.

I love you very much.

Marta

P.S. See you today. I’ll dress up. ❤

Read all letters to the sea
Write me if you want to send your own: beachbooksblog@gmail.com

Photos by Anna Iltnere / Sea Library