This May, I sent out a call to sea communities around the world: Write a Letter to the Sea. The 6th letter has arrived on June 30, 2025, from Lewis Buzbee in San Francisco, California, USA. Lewis is a very good friend of mine. We’ve never met (yet), but we’ve exchanged letters for nearly ten years and have even written a manuscript together (about sea, books, boats and friendships) that will hopefully find a publisher soon. His latest book Diver can be borrowed from the Sea Library and I enjoyed talking to Lewis about it. I’m so happy he supported this initiative and wrote his own letter to the sea.

My dearest Sea,

Perhaps you’ll remember me. I have lived near you my entire life. Do you remember each of us, those who have lived near you, and on you, and under you, maybe even those who have only visited you once in a lifetime? You seem vast enough to be able to do that, the remembering.

For the first four years of my life, I lived in Key West, Florida, USA, where my father, a Navy deep sea diver was stationed. Key West is at that point where the Atlantic meets the Caribbean.

Where we lived then was in Navy housing, on a crushed coral landfill, and our backyard was the sea, you. My father and older brother would wade into the shallows and catch our dinner, langostino and conch.

Then we moved to San Jose, California, USA, on the western shore of the continent, where other parts of our family had lived for three generations. Though San Jose is thirty miles from the sea, we were never far from you, driving over the mountains to Santa Cruz to swim and splash and breathe you in deeply. Even back in San Jose, we felt you, when every morning what we called “overcast” covered our valley like a pan lid. I breathed you in every morning. Overcast, of course, was the marine layer you create and which blankets the coast of California. Fog, if you will.

Even now, in San Francisco, where I’ve lived for forty years, you are only three miles from my home. A straight line take me to Ocean Beach (a perfect name for a beach, don’t you think?), a miles-long strand of beach that directly faces the Pacific. If I could see far enough, the next land would be Japan – nearly one-third of the world covers this expanse.

My wife and daughter and I have spent many hours at Ocean Beach, wading and watching (it’s far too cold to swim in this part of the coast). We have watched storms roll in, we have enjoyed placid, sunny days. And though I don’t visit as often as I should, you are a part of every hour of every day. The prevailing winds carry your scent, the real taste of this city. And the marine layer – fog! – swaddles our streets many mornings, and afternoons and evenings. Sometimes the fog is so thick, running like a strong current down our avenues, that I feel as if I’m swimming in you.

I depend on you; you are essential to me.

A confession. When I was twenty-two, rootless and searching, I moved seven hundred miles inland, to Jackson Hole, Wyoming, USA, for a new job and whatever came next. Jackson Hole is in the Rocky Mountains, and it is a very beautiful piece of the planet.

But I grew restless after a month or so there, unaccountably so. The one day a local friend took me to a real ski resort. This was in summer, so there was no snow, but we took the ski lift to the top of the resort, where there was a grand view of the valley seven thousand feet below. Instead of savoring the view, I found myself imagining that where my friend and I sat, on a mild slope of mountain scree, was a beach somewhere, and that the valley, instead of being empty, was filled with the sea. I realized then that I was living too far from you, that, indeed, a piece of me was missing. In the remaining months I lived in Jackson Hole, I continued to visit this mountain top and dream of you.

That fall, when I returned to California, the friend who picked me up at the airport drove me directly to the beach at Santa Cruz. Stepping out of the car, that first breath of ocean air! There was a red tide that day, a great flowering of your abundance. The sky, overcast, and the sea where both the same pink color, muted and soft, and the sky and sea were one. I was enveloped, held softly and securely, returned once again the where I belonged.

In gratitude,
Lewis Buzbee

Read all letters to the sea
Write me if you want to send your own: beachbooksblog@gmail.com

Photos by Anna Iltnere / Sea Library

Maijā es izsūtīju aicinājumu jūras kopienām visā pasaulē: Uzraksti vēstuli jūrai. Sestā vēstule ir pienākusi 2025. gada 30. jūnijā no Lūisa Bazbija Sanfrancisko, Kalifornijā, ASV. Lūiss ir ļoti labs mans draugs. Mēs (vēl) nekad neesam tikušies, bet jau gandrīz desmit gadus esam sarakstījušies un pat kopīgi uzrakstījuši manuskriptu (par jūru, grāmatām, laivām un draudzību), kam, cerams, drīzumā atradīsies izdevējs. Viņa jaunāko grāmatu Diver iespējams aizņemties no Jūras bibliotēkas, un man bija liels prieks ar Lūisu par to aprunāties. Esmu ļoti priecīga, ka viņš atbalstīja šo iniciatīvu un uzrakstīja savu vēstuli jūrai.

Mīļā jūra,

Varbūt Tu atceries mani. Es visu mūžu esmu dzīvojis Tev līdzās. Vai Tu atceries mūs visus – tos, kas dzīvojuši pie Tevis, uz Tevis, zem Tevis, un varbūt pat tos, kas Tevi satikuši tikai vienu reizi dzīvē? Tu šķieti pietiekami bezgalīga, lai spētu atcerēties.

Pirmie četri manas dzīves gadi pagāja Kīvestā, Floridā, ASV, kur mans tētis – Jūras spēku dziļūdens nirējs – bija norīkots dienestā. Kīvesta atrodas tur, kur Atlantijas okeāns satiekas ar Karību jūru.

Tolaik mēs dzīvojām Jūras spēku mājokļu rajonā, uz sasmalcināta koraļļu uzbēruma, un mūsu pagalms bija jūra – Tu. Tētis un vecākais brālis brida seklumā, lai noķertu mums vakariņas – langustīnus un jūras gliemežus.

Pēc tam mēs pārcēlāmies uz Sanhosē, Kalifornijā, ASV, rietumu krastā, kur citas mūsu ģimenes daļas jau bija dzīvojušas trīs paaudzēs. Lai gan Sanhosē atrodas apmēram trīsdesmit jūdžu no jūras, mēs nekad nebijām pārāk tālu no Tevis – braucām pāri kalniem līdz Santakrūzai, lai peldētos, šļakstītos un ieelpotu Tevi dziļi. Pat atpakaļ Sanhosē mēs Tevi joprojām jutām – katru rītu, kad ieleju klāja tas, ko saucām par apmākušos laiku. Es Tevi ieelpoju ik rītu. Tā “mākoņainība”, protams, bija Tavs radītais jūras gaisa slānis, kas apņem Kalifornijas piekrasti. Migla, arī tā var sacīt.

Arī tagad, Sanfrancisko, kur dzīvoju jau četrdesmit gadus, Tu esi tikai trīs jūdžu attālumā no manām mājām. Taisns ceļš ved līdz Okeāna pludmalei (vai nav lielisks nosaukums pludmalei?), jūdzēm garu liedagu, kas vērsts tieši pret Klusā okeāna plašumiem. Ja vien būtu iespējams redzēt tik tālu, nākamā zeme būtu Japāna – gandrīz trešo daļu pasaules šķērso šis plašums.

Mana sieva, meita un es esam pavadījuši daudzas stundas Okeāna pludmalē – brienot un vērojot (šajā piekrastes daļā ūdens ir pārāk auksts peldēšanai). Esam skatījušies, kā tuvojas vētras, un baudījuši rāmas, saulainas dienas. Un, lai gan es Tevi neapciemoju tik bieži, cik vajadzētu, Tu esi daļa no katras katras manas dienas katras stundas. Valdošie vēji nes tavu smaržu – īsto šīs pilsētas garšu. Un jūras gaisa slānis – migla! – daudzos rītos, pēcpusdienās un vakaros apņem mūsu ielas. Dažkārt migla ir tik bieza, plūstot kā spēcīga straume pa mūsu avēnijām, ka jūtos, it kā peldētu Tevī.

Es paļaujos uz Tevi; Tu esi man būtiska.

Atzīšanās. Kad man bija divdesmit divi gadi, es – neiesakņojies un meklējumos – pārcēlos septiņsimt jūdžu dziļi iekšzemē uz Džeksonholu, Vaiomingā, ASV, uzsākot jaunu darbu un nezinot, ko darīt nākontē. Džeksonhola atrodas Klinšu kalnos (Rocky Mountains), un tā ir ļoti skaista planētas daļa.

Taču jau pēc mēneša kļuvu nemierīgs – neizskaidrojami. Kādu dienu vietējais draugs mani aizveda uz īstu slēpošanas kūrortu. Bija vasara, tāpēc sniega nebija, bet mēs ar pacēlāju uzbraucām līdz kūrorta virsotnei, no kuras paveras plašs skats pār ieleju septiņtūkstoš pēdu zemāk. Taču tā vietā, lai baudītu skatu, es pieķēru sevi iedomājamies, ka vieta, kur sēžam – uz kalnu nogāzes grants slīpuma – ir pludmale, un ka ieleja ir pilna ar jūru. Tajā brīdī sapratu, ka dzīvoju pārāk tālu no Tevis, ka patiesībā manī trūkst kāda būtiska gabaliņa. Atlikušo laiku Džeksonholā es turpināju kāpt šajā kalnā un sapņot par Tevi.

Tajā rudenī, kad atgriezos Kalifornijā, draugs, kas mani sagaidīja lidostā, uzreiz aizveda uz pludmali Santakrūzā. Izkāpjot no automašīnas – tas pirmais jūras gaisa malks! Todien bija sarkanais paisums – Tavs pārpilnības ziedējums. Mākoņainās debesis un jūra bija vienādi rozā tonī – klusinātā, maigā, debesis un jūra saplūda vienā. Es tiku ieskauts, maigi un droši turēts, atgriezies vietā, kur man lemts būt.

Ar pateicību,
Lūiss Bazbijs

Lasi visas vēstules jūrai
Raksti man, ja vēlies atsūtīt savu: beachbooksblog@gmail.com