In May, I sent out an invitation to sea communities all around the world: Write a letter to the sea. The 13th letter arrived on September 26, 2025 – written by Phil Ivens from Warwick, UK. He wrote his letter while visiting Weymouth, a seaside town in Dorset.

Bayliss Hall Guesthouse, Weymouth
Wednesday 10th September, 2025

My dearest Sea,

Please forgive my presumption in writing to you as you hardly know me. Whilst we have been intimate on a very few occasions, that was very many years ago. Since then I have kept my distance; it’s complicated. And yes, I have been afraid of renewing our acquaintance, getting my toes wet. I should confess right now: I am a landlubber. I could not live any further from you in the UK if I tried. But that it through accident rather than choice, if that make my rejection of you any easier.

My late best friend Dom used to make sure he got his toes wet in your waters at least once a year. One of the last photos I have of him is him standing on a shingle beach near Porlock in Somerset with his shoes and socks on the stones, his trousers pulled up to his knees, and your gentle waves lapping about his ankles.

Dom and I used to make an annual excursion to visit your shores, not always the same shore. I am writing to you from Weymouth which, as you will well know, is one of those typical English seaside towns, with hotels and guest houses on the Esplanade, amusement arcades, and enough fish’n’chip shops to raise everyone’s cholesterol and risk of heart disease! I shouldn’t joke: that is how we lost Dom, but not, in his case, from over-consumption of fatty food. On Monday, with the summer season now almost over, the funfair rides were starting to be dismantled on the beach. I am here in Weymouth alone, which is fine as I like my own company, but at times like this I do miss him. It has been very nearly seven years.

Perhaps in my solitary seaside holiday I am a little bit like Monsieur Hulot.

But of course I am not alone – you are here – lapping at the sand a very short distance away. I know you can have your moments, but I am always surprised how kind and gentle you can be to us after all we have done. We abuse you constantly, fill you with plastic, oil and shit. If that wasn’t enough, how do you feel when we use words like “reclaiming” to justify stealing from you? Those marginal places, saltmarshes, and the like, where you and the land intermingled, were at your most intimate, have been denied to you. Of course, because of my species’ stupidity, the ice caps are melting and so it won’t be long before you can start “reclaiming” land back from us!

Despite the contempt with which we so often treat you, we keep coming back to spend time in your presence. Yesterday I went to Swanage, yet another Victorian seaside resort. I enclose a few snaps – apologies for the image quality; it was a cheap camera and I am sure the low contrast is because the film was well out of date. As you can see, the amusement arcades do good business, and people still soak up the sun on deckchairs between the groynes as they did in Victorian times. I have just finished a book on the surrealist artist Paul Nash, who for a time in the thirties lived in Swanage. It was a prolific time for him and among the various artworks he produced was a series of sculptures made in collaboration with fellow-artist, and lover, Eileen Agar. They were made of found objects like driftwood, shells and pebbles you had thrown up onto the beaches nearby. Nash did not like Swanage in the Summer months; or rather, he did not like the sort of people the Summer months brought to town. He, of course, was able to stay in a big house on the edge of town loaned by wealthy friends. There has always been that tension in these places between the ordinary person staying in a guest house or B+B, and the wealthy visitor who wants the place to themselves and can hide behind big gates and walls around houses named “Far Corfe” or the like. Methinks you don’t care for the wealth of your visitors, as long as they treat you with respect.

My main reason for choosing Weymouth for this holiday, of all the places on your shores I could have visited, is to spend more time on the Isle of Portland, which is accessed along a causeway to the south of town (of course, you know all this). I was on the island on Monday and intended to go back today but – the rain kept me away – there is not a lot of cover there. I will go again tomorrow, the final day of my holiday. Portland is, of course, most famous for the building stone quarried there and which made several London landmarks. Much of the island is, or has been, a quarry. But it is a fascinating place and so far I am only scratching the surface. I can see you have been busy there: on Monday I saw what is left of St. Andrew’s Church at Church Ope Cove, after you had gone to work to undermine the cliffs. I am thinking of doing a little project on the island and would like a collaborator. Can I rely on you?

With my respect, as always

Phil.

Read all letters to the sea
Read the first roundup of the first 7 letters
Write me if you want to send your own: beachbooksblog@gmail.com

Maijā es izsūtīju aicinājumu jūras kopienām visā pasaulē: Uzraksti vēstuli jūrai. Trīspadsmitā vēstule ir pienākusi 2025. gada 26. septembrī – to raksta Phil Ivens no Vorvikas, Apvienotajā Karalistē. Savu vēstuli viņš izsūta no Vejmutus – piejūras pilsētas Dorsetas grāfistē.

Bayliss Hall viesu nams, Vejmuta
2025. gada trešdiena, 10. septembris

Mīļā jūra,

Lūdzu piedod manu uzdrīkstēšanos Tev rakstīt, jo Tu mani gandrīz vai nepazīsti. Lai gan mēs dažas reizes esam bijuši tuvi, tas bija ļoti sen. Kopš tā laika esmu turējies atstatus; tas ir sarežģīti. Un jā – esmu baidījies atjaunot mūsu pazīšanos, iemērkt kāju pirkstus Tavos ūdeņos. Man laikam jau tūlīt jāatzīstas: esmu sauszemnieks. Lielbritānijā es nevarētu dzīvot vēl tālāk no Tevis, pat ja mēģinātu. Bet tas ir vairāk nejaušības, ne izvēles dēļ – ja tas kaut nedaudz attaisno manu šķietamo atturību.

Mans labākais draugs nelaiķis Doms parasti parūpējās, lai vismaz reizi gadā iemērktu kājas Tavos ūdeņos. Vienā no pēdējām fotogrāfijām, kas man no viņa palikusi, viņš stāv ūdenī oļu pludmalē pie Porlokas Somersetas grāfistē, uz akmeņiem ir noliktas kurpes un zeķes, bikses atrotītas līdz ceļgaliem, un Tavi maigie viļņi apskalo viņa potītes.

Doms un es kadreiz devāmies ikgadējos izbraucienos uz Taviem krastiem – ikreiz uz kādu citu vietu. Tagad es Tev rakstu no Vejmutas, kura, kā Tu ļoti labi zini, ir viens no tiem tipiskajiem angļu piejūras kūrortiem – ar viesnīcām un brīvdienu namiem gar esplanādi, spēļu automātu zālēm un tik daudz zivju un kartupeļu ēstuvēm, ka ikvienam draudētu paaugstināts holesterīns un sirds slimības! Man nevajadzētu jokot: tā mēs zaudējām Domu – gan ne pārmērīga treknas ēdiena dēļ. Pirmdien, kad vasaras sezona jau gandrīz bija beigusies, karuseļus uz pludmales sāka jaukt nost. Esmu šeit Vejmutā viens pats, kas mani patiesībā nemaz netraucē – man patīk sava kompānija –, tomēr šādos brīžos viņa ļoti pietrūkst. Ir jau pagājuši teju septiņi gadi.

Varbūt savā vientuļajā brīvdienu ceļojumā pie jūras es mazliet atgādinu Ilo kungu.

Taču, protams, es neesmu pavisam viens – Tu esi tepat, apskalo smiltis nieka dažus soļus no manām durvīm. Es zinu, ka Tev mēdz būt savi brīži, bet mani vienmēr pārsteidz, cik iejūtīga un maiga Tu vari būt pret mums, ņemot vērā visu, ko mēs Tev nodarām. Mēs Tevi pastāvīgi izmantojam, piegružojam ar plastmasu, eļļu un draņķiem. It kā ar to nepietiktu, mēs vēl lietojam tādus vārdus kā “atsavināt zemi”, lai attaisnotu Tavas telpas zagšanu. Tie robežreģioni – sālspurvi un citas vietas, kur Tu un zeme savijaties visintīmāk – ir Tev liegti. Taču, cilvēcei turpinot rīkoties stulbi un arktiskajiem ledājiem kūstot, drīz vien Tu pati sāksi “atsavināt” zemi no mums!

Neskatoties uz nicinājumu, ko Tev tik bieži izrādām, mēs tik un tā atgriežamies, lai pavadītu laiku Tavā klātbūtnē. Vakar devos uz Svoneidžu – vēl vienu Viktorijas laikmeta piejūras pilsētiņu. Pievienoju dažas fotogrāfijas – atvainojos par kvalitāti; kamera bija lēta, un zemais kontrasts, šķiet, radies no sen novecojušas filmas. Kā redzi, spēļu automātu zāles joprojām zeļ, un cilvēki turpina sauļoties zviļņos starp banglaužiem gluži kā Viktorijas laikmetā. Tikko pabeidzu grāmatu par sirreālistu Polu Nešu, kurš trīsdesmitajos gados kādu laiku dzīvoja Svoneidžā. Tas bija ļoti radošs periods viņa dzīvē, un starp daudziem darbiem bija arī skulptūru sērija, kas tapusi kopā ar mākslinieci un mīļoto Eilīnu Agaru. Tās tika veidotas no atrastiem priekšmetiem – izskalota koka, gliemežvākiem, oļiem – ko tu biji izmetusi krastā. Nešam Svoneidža vasarā nepatika; pareizāk sakot, nepatika tie ļaudis, kurus vasaras mēneši tur atvilināja. Viņš, protams, varēja dzīvot lielā mājā pilsētas nomalē, ko viņam izīrēja turīgi draugi. Šeit vienmēr ir pastāvējis sasprindzinājums starp parastajiem viesiem, kas paliek viesu namos, un bagātajiem apmeklētājiem, kuri gribētu šo vietu tikai sev un var noslēpties aiz augstiem vārtiem un mūriem apjoztās mājās ar nosaukumiem kā “Far Corfe”. Man šķiet, ka Tevi neinteresē Tavu ciemiņu bagātība, ja vien tie izturas pret Tevi ar cieņu.

Mans galvenais iemesls izvēlēties Vejmutu šīm brīvdienām – no visām Tavām krastmalām, kuras varēju apmeklēt – ir vēlme pavadīt vairāk laika Portlendas salā, kurp ved šaurceļš uz dienvidiem no pilsētas (protams, Tu to labi zini). Es biju uz salas pirmdien un grasījos doties arī šodien, taču lietus mani atturēja – tur nav daudz vietu, kur paslēpties. Rīt, savā pēdējā brīvdienā, atkal braukšu. Portlenda, protams, ir visvairāk pazīstama ar tur iegūto būvakmeni, kas izmantots vairāku Londonas ievērojamu celtņu būvniecībā. Liela daļa salas ir – un ir bijusi – karjers. Bet tā ir fascinējoša vieta, un es pagaidām tikai viegli nokasu tās virskārtu. Var redzēt, ka arī Tu te esi čakli darbojusies: pirmdien apskatīju Sv. Andreja baznīcas drupas pie Church Ope līča – tur, kur Tu esi gadsimtiem rūpīgi grauzusi klintis. Es domāju par nelielu projektu par šo salu un vēlētos līdzgaitnieku. Vai varu uz Tevi paļauties?

Ar ierasto cieņu,
Fils

Lasi visas vēstules jūrai
Lasi pirmo 7 vēstuļu apkopojumu
Raksti man, ja vēlies atsūtīt savu: beachbooksblog@gmail.com

Foto: Anna Iltnere / Jūras bibliotēka