Maijā es izsūtīju aicinājumu jūras kopienām visā pasaulē: Uzraksti vēstuli jūrai. Četrpadsmitā vēstule ir pienākusi 2025. gada 19. novembrī – to raksta Lote no Rīgas.

Silts prieks par šo vēstuli, jo Lote ir ne vien pasaules apceļotāja, bet arī mana mīļā māsīca, ar kuru bērnības vasaras vadījām diendienā kopā starp ezeru, dillēm un plūmēm. Brīžiem mēs bijām savvaļas tīģeri, brīžiem mums pašām piederēja tīģeri, mūsu riteņi bija uzticami zirgi, ar kuriem jājām pāri pļavām un cauri priežu mežiem. Reizēm rāpāmies uz vectēva otrādi apvērstās zaļās laivas, kas bija kuģis, ar kuru braucām tālās jūrās un ar bambusa makšķerēm ķeksējām laukā zivis, kas bija riekstkoka lapas ar nekad neaizmirstamo smaržu. Un vienmēr lasījām grāmatas, Hamleta varoņu vārdos nosaucām ezermalas līkos bērzus, rakstījām viena otrai garas vēstules, kurās iztēlojāmies, ka mums pieder suņi un virkne citu pūkainu zvēru.

Šodien Lote strādā zoo dārzā, pārrauga vaļa skeleta restaurāciju un realizē virkni brīnumu, kopj zirgus un apceļo tuvas un tālas zemes, kamēr es stūrēju “Jūras bibliotēkas” noslēpumaino kuģi, piekrautu pasakainiem stāstiem no visiem pasaules krastiem, un ar vissiltāko smaidu publicēju Lotes jūras vēstuli. Un mums abām beidzot ir suņi! Paldies, Lote.

Vēstule Jūras bibliotēkai, kur glabājas stāsti par tiem, kuri uzdrošinās skatīties aiz horizonta.

Mīļā, jūra!

Iesāku šo vēstuli Tev no Etratas klintīm pie Lamanša jūras, kur vējš pāršķirsta pasauli kā biezu, vecu grāmatu, un kur Anna reiz teica: “Te ir jāraksta vēstule jūrai!” Šeit ir tā atbrīvojošā dabas sajūta, kur cilvēks kļūst par skatītāju, nevis par saimnieku. Te laiks kā definīcija pazūd, un skaļie cilvēces stāsti pēkšņi ir tikai klusi čuksti fonā. Palieku tikai es – un mēs, kas uz mūžības fona esam mirkļa ceļinieki.

Cik daudz acu ir skatījušās šajās klintīs pirms manis? Un cik skatīsies pēc? Paaudzes nāk un iet, civilizācijas un to pašradītās problēmas mainās kā viļņu raksti, bet klintis paliek. Tās stāv. Kā stāvu es par savu ģimeni, par saviem vecākiem, par saviem bērniem.

Tu esi visas jūras vienlaikus.

Tu esi Venecuēlas Karību neprognozējamība. Tu esi Adrijas jūras dziļais sāļums pie Grieķijas un Albānijas, kur ūdens ir kā senā valoda. Tu esi Alvoranas jūra, kur Spānijas un Marokas krastos Vidusjūra sajaucas ar Atlantijas straumēm. Tu esi okeāns, kas Marokā kontrastaini nomaina Sahāras tuksneša smiltis un pāri šaurai distancei arī ieskauj barības pārbagāto vaļu ostu pie Kanāriju salām. Tu esi Meksiksas līcis pie Teksasas, kur viļņi plūst smagnēji, kā būtu ierakstīti Zemes pašā ritmā. Un arī Ņujorkas trauksmainā betona ainava, ko redz ceļotāji, kuģim tuvojoties tās krastiem. Tu esi slavenā Vidusjūra, kas apskalo Eiropas lielo grandu dienvidus – silta, tik ļoti pazīstama un mūžīga. Pāri visam Tu esi Baltijas jūra, mūsu kompass, mūsu mājas balss un katra ceļojuma galamērķis.

Un visur, kur es stāvu Tev pretī – pie Zemeļfrancijas baltajām sienām, pie Saulkrastu pavasara augstās saules gaismas, pie Marokas tuksneša malas vai Karību gaisa biezumā – es sastopu vienu un to pašu. Vienu un to pašu jūru. Vienu un to pašu cilvēku – sevi.

Jūra – Tu bērnības vienkāršā un vienlaikus pārpasaulīgi sarežģītā.

Tu esi pierādījums tam, ka pasaulē nav robežu, ir tikai cilvēku radītās kartes. Ir tikai šis milzīgais, pulsējošais veselums, kur katrs vilnis ir īslaicīgs, bet visa jūra – mūžīga.

Tu esi vienīgā, kas spēj atbildēt uz jautājumiem, kurus cilvēks pat neprot uzdot.

Mīlot Tevi un turot acis plaši aizvērtas,

Lote

14.11.2025.

Lasi visas vēstules jūrai
Lasi pirmo 7 vēstuļu apkopojumu
Raksti man, ja vēlies atsūtīt savu: beachbooksblog@gmail.com

In May, I sent out an invitation to sea communities all around the world: Write a letter to the Sea. The 14th letter arrived on November 19, 2025 – written by Lote from Riga, Latvia.

This letter brings me especial warmth, because Lote is not only a traveler of the world, but also my beloved cousin, with whom I spent my childhood summers day after day between the lake and dills and plums. Sometimes we were wild tigers, sometimes we owned tigers. Our bicycles were faithful horses that carried us across meadows and through pine forests. At times we climbed onto our grandfather’s overturned green boat, which became a ship that took us to distant seas, and with bamboo fishing rods we “caught” fish that were really just walnut leaves, with their unforgettable scent. And we were always reading books, naming the crooked birches along the lake after characters from Hamlet, writing each other long letters in which we imagined owning dogs and a whole parade of other furry creatures.

Today Lote works at a zoo, overseeing the restoration of a whale skeleton and bringing many wonders into being, caring for horses and traveling near and far — while I steer the mysterious ship of the “Sea Library,” laden with marvelous stories from shores all over the world, and publish Lote’s sea letter with my warmest smile. And at last, we both have dogs! Thank you, Lote.

A Letter to the Sea Library, which holds the stories of those who dare to look beyond the horizon.

Dear Sea,

I begin this letter to you from the cliffs of Étretat by the English Channel, where the wind flips through the world like a thick, ancient book, and where Anna once said, “This is where one must write a letter to the sea.” Here, there is that liberating feeling of nature in which a human becomes an observer rather than a master. Here, time as a concept dissolves, and the loud stories of humanity suddenly become faint whispers in the background. There is only me – and us, momentary travelers against the vastness of eternity.

How many eyes have looked upon these cliffs before mine? And how many will look after? Generations come and go, civilizations and the problems they create shift like patterns of waves – but the cliffs remain. They stand. As I stand for my family, for my parents, for my children.

You are all seas at once.

You are the unpredictability of the Caribbean off Venezuela. You are the deep salt of the Adriatic along Greece and Albania, where the water speaks like an ancient language. You are the Alboran Sea, where the Mediterranean blends with Atlantic currents along the coasts of Spain and Morocco. You are the ocean in Morocco that sharply replaces the sands of the Sahara – and, just across a narrow distance, surrounds the whale-rich harbors of the Canary Islands. You are the Gulf of Mexico off Texas, where the waves roll heavily, as if written into the very rhythm of the Earth. And you are also New York’s restless concrete shoreline, first seen by travelers approaching by ship. You are the famed Mediterranean Sea washing the southern edges of Europe’s great civilizations – warm, familiar, and eternal. Above all, you are the Baltic Sea – our compass, our home’s voice, and the destination of every journey.

And everywhere I stand before you – at the white cliffs of northern France, beneath the spring sun of Saulkrasti, at Morocco’s desert edge, or in the thick air of the Caribbean – I encounter the same thing.

The same sea.


The same human being – myself.

Sea – you, simple as childhood and yet impossibly complex.

You are proof that there are no borders in this world, only maps made by people. There is only this vast, pulsing wholeness, where each wave is temporary, but the sea itself is eternal.

You alone can answer questions that humans do not even know how to ask.

With love – and with eyes wide shut,

Lote


14 November 2025

Read all letters to the sea
Read the first roundup of the first 7 letters
Write me if you want to send your own: beachbooksblog@gmail.com

Photo: Anna Iltnere / Sea Library