Dear friend,

On the first day of November, which was a Saturday, I walked for four hours with Nemo to the sea, along the beach and back home with a long detour. From November until April the beach here in Jūrmala is open to dogs, so we celebrated the beginning of the season with a very long walk. On our way back, we even stopped by a bus stop named “Nemo.” During that walk, I was thinking about the month ahead. I’m often curious to sense what it might bring – how it might feel on my skin, how it will look, what the weather will be like. How I will feel, what we as a family will experience, what miracles will arrive, and what struggles I will overcome. I can never know. I can only guess. And on that day I felt that November would be like a warm grey coat, like mohair – with its fogs and trees bare as bones, its overcast skies and short days. A month you have to snuggle into like a coat and walk through day by day. Little did I know how colourful that warm November coat would be. Maybe grey on the outside, but with such a colourful inner lining.

November is also a month of thank-yous. It’s when we celebrate the Proclamation Day of Latvia, declared on November 18th (1918) – which also happens to be the day I met Emīls, my closest human being and my best friend for 23 years, father of my boys, and my husband for 15 years. I was 18 when we met. We have grown into grownups side by side. This November also marked 500 years since the first book in Latvian was published, which was widely celebrated by the National Library of Latvia, and I visited the party “Through the Darkness with a Book” with my eldest, Kristians.

My story about my search for truth in art and books, and the road that led me to the sea, aired in November on Australian national radio. Did you have a chance to listen to it? At the end of the interview, I had to choose one song, and I chose a very special one for me. I also had to choose a year – a year that shaped me. I chose 2016. This year has been very much about re-finding my own voice, and rewinding the long road that led to it felt very appropriate for this autumn. Right on time. On the month when I read the news about my upcoming book on bookselling news platforms. I was also interviewed by Michelle Williams, who lives in San Francisco but has roots in Latvia. She has never visited Latvia, but knows a few words and was happy to find me. Our conversation was published in the super cool and fiercely independent Outsideleft Magazine. To support them, I ordered their merch cup and am drinking a mulled wine from it right now.

Another wonder of this month that made the Sea Library’s vocal cords sing was a set of 29 letters to the sea written by kids from the Dolphin Class (!) at Shoreham Beach Primary School in the UK. A local paper even wrote a piece about it. I decided to publish all the letters one by one starting December 1st – my Sea Library Advent calendar, with 29 windows. Have you checked the letters out?

In September I told you about my youngest son, now nearing his 11th birthday, who started Football School here in Jūrmala. On November 1st, after a few weeks of training, I received a message that he had been moved to the A group, which will form a team preparing for championships in 2026. It happened so fast. They moved to a different stadium here in Jūrmala, further from the sea, and now they train six times a week. Niklāvs was worried and excited and happy and afraid all at once, but willing to try training at the A level. And I am very happy to adjust as needed and be there for him six times a week with some tea in my thermos and a thick book or sometimes my mac book if I haven’t finished with the day job. There is really nowhere to go around that stadium except a flower shop, where I’ve already bought a new cactus. I bet there will be more than one… Maybe a new cactus for each month? Gathering on the sunniest windowsill in the house, in Niklāvs’s room facing the river.

November was winter-like – frost, the first ice on the riverbank, the first snow. I packed my roses for winter, put their winter dresses on, and kissed them goodnight until next summer. I checked on the dahlias, already sleeping in newspapers since October. As trainings sessions are an hour and a half long, I bought myself a very warm Didrikson coat and mittens and am happy as a seal and packed like a rose.

On the last day of November, which happened to be Sunday, I walked along the beach for an hour or more and thought about everything. It feels strange to admit, but I felt grown up. Ten years ago, aged 30, I became a teenager, and abruptly changed the course of my life. I left my profession, my career, my contacts, my network, my city – with no idea what to do next. All I wanted was to find my own true voice and to trust something. It involved many periods, even the laziest and craziest ones. To break your identity into tiny pieces and assemble it into a new mosaic that only after a while begins to make sense.

Now, this year, after years of searching and sensing, and finding, and creating, and trusting, it feels like being more serious about what I do, and seeing it reflected in other parts of life too. In a way, I have my own football school now – with a schedule and responsibilities, with the diligence to become better at what you do, and the utter joy of just playing the ball! More serious and lighter at the same time. To write a book with a signed contract, to be recognized as an uplifting story for others, to sketch out weekend mornings (the only spare time I have to write) until 2027 – how crazy is that?

And there on the beach on the last day of November, I was a mother waiting for my boy to finish his training. I had a grocery bag in one hand, while the other was dirty with beach sand and held tiny beautiful shells. My eyes were scanning the ice-covered, slippery beach and I was giggling at a crow slipping on the ice for just a second, probably thinking no one noticed. I did. And I felt like a part of a big and beautiful world – the one we all cherish and create.

Despite everything, because of everything, and just because.

How was your November?

With love,
Anna
Sea Librarian

Mīļais draugs,

Pirmajā novembra dienā, kas šogad iekrita sestdienā, mēs ar Nemo četras stundas gājām līdz jūrai, gar pludmali un ar lielu līkumu atpakaļ mājās. No novembra līdz aprīlim pludmale Jūrmalā ir atvērta suņiem, tāpēc atzīmējām sezonas sākumu ar ļoti garu pastaigu. Atceļā pat piestājām pie autobusa pieturas ar nosaukumu “Nemo”. Ejot domāju par gaidāmo mēnesi. Man bieži gribas sajust, ko tas varētu nest – kāds tas būs uz manas ādas, kā izskatīsies, kāds būs laiks. Kā jutīšos pati, ko mēs kā ģimene piedzīvosim, kādi brīnumi atnāks un ar kādiem izaicinājumiem tikšu galā. To nekad nevar zināt. Var tikai nojaust. Un tajā dienā šķita, ka novembris būs kā silts pelēks mētelis, kā mohēra adījums – ar miglām un kokiem, kailiem kā kauli, ar apmākušām debesīm un īsām dienām. Mēnesis, kurā ir jāietinas gluži kā mētelī un jāiet tam cauri dienu pēc dienas. Tobrīd vēl nenojautu, cik krāsains izrādīsies šis siltais novembra mētelis. Varbūt pelēks no ārpuses, bet ar tik krāsainu oderi iekšpusē.

Novembris ir arī paldiesu mēnesis. Tajā svinam Latvijas Republikas proklamēšanas dienu, 1918. gada 18. novembri – kas ir arī tā pati diena, proti, 18. novembris, kad satiku Emīlu, manu tuvāko cilvēku, manu labāko draugu jau 23 gadus, manu dēlu tēti un manu vīru 15 gadus. Man bija 18, kad mēs iepazināmies. Mēs kopā esam izauguši par pieaugušajiem. Šis novembris iezīmēja arī 500 gadus kopš tika izdota pirmā grāmata latviešu valodā, un šo notikumu plaši svinēja Latvijas Nacionālā bibliotēka. Kopā ar vecāko dēlu Kristianu apmeklējām svinības “Cauri tumsai ar grāmatu”.

Manu stāstu par patiesības meklējumiem mākslā un grāmatās, un ceļu, kas mani aizveda līdz jūrai, novembrī atskaņoja Austrālijas nacionālajā radio. Vai paspēji to noklausīties? Intervijas noslēgumā man bija jāizvēlas viena dziesma, un izvēlējos man ļoti īpašu. Bija jānosauc arī viens gads – gads, kas mani veidojis. Es izvēlējos 2016. Savukārt šis gads, kas šķita ļoti garš un pielādēts, man ir ļoti bijis par savas balss atkalatrašanu, tamdēļ atskatīšanas uz visu garo ceļu, kas pie tās noveda, rudeni padarīja īpaši atbilstošu un precīzi laikā. Mēnesī, kad ziņu par savu topošo grāmatu lasīju pasaules grāmatniecības jaunumu lapās. Mani intervēja arī Mišela Viljamsa, kas dzīvo Sanfrancisko, bet kurai ir latviešu saknes. Viņa Latvijā nekad nav bijusi, bet zina dažus vārdus un bija priecīga mani atrast. Mūsu saruna publicēta super stilīgajā un kaislīgi neatkarīgajā Outsideleft Magazine. Lai viņus atbalstītu, pasūtīju viņu krūzīti, un šobrīd no tās malkoju karstvīnu.

Vēl viens brīnums, kas šomēnes lika Jūras bibliotēkas balss saitēm dziedāt, bija 29 vēstules jūrai – bērnu rakstītas no Delfīnu klases (!) Šorehemas pludmales pamatskolā Lielbritānijā. Pat vietējais laikraksts par to uzrakstīja nelielu rakstu. Nolēmu visas vēstules publicēt pa vienai, sākot no 1. decembra – mans Jūras bibliotēkas Adventes kalendārs ar 29 lodziņiem. Vai esi jau ielūkojies?

Septembrī Tev stāstīju par savu jaunāko dēlu, kuram drīz būs 11 gadi, un kurš uzsāka trenēties futbola skolā Jūrmalā. 1. novembrī, pēc dažām nedēļām treniņos, saņēmu ziņu, ka viņš pārvirzīts uz A grupu, kas veidos komandu startam 2026. gada čempionātos. Tas notika tik ātri. Treniņi pārcēlās uz citu stadionu Jūrmalā, tālāk no jūras, un tagad tie ir sešas (!) reizes nedēļā. Niklāvs bija gan satraukts, gan priecīgs, gan nobijies, gan sajūsmināts vienlaikus, bet gatavs pamēģināt trenēties A grupā. Un es priecājos pielāgoties un būt viņam līdzās sešas reizes nedēļā – ar tēju termosā un biezu grāmatu somā. Ap stadionu patiesībā nav kur iet, vienīgi ziedu veikals, kurā jau iegādājos jaunu kaktusu. Jūtu, ka nebūs tikai viens… Varbūt katram mēnesim pa jaunam kaktusam? Tie tad rindotos uz saulainākā palodzes Niklāva istabā ar skatu uz upi.

Novembris bija ziemīgs – salnas, pirmā ledus kārtiņa upes krastos, pirmās sniegpārslas. Sagatavoju savas rozes ziemai, uzvilku tām ziemas kleitas un noskūpstīju uz redzēšanos līdz nākamajai vasarai. Pārbaudīju dālijas, kas jau kopš oktobra dus avīzēs. Tā kā treniņi ilgst pusotru stundu, arī sevi ieziemoju kā puķi, un iegādājos ļoti siltu Didrikson mēteli un cimdus. Jūtos laimīga kā ronis.

Pēdējā novembra dienā, kas šogad iekrita svētdienā, vairāk nekā stundu gāju gar jūru un domāju par visu. Ir dīvaini to atzīt, bet jutos pieaugusi. Pirms desmit gadiem, trīsdesmit gadu vecumā, es pēkšņi kļuvu par pusaudzi un strauji izmainīju savas dzīves kursu. Pametu profesiju, karjeru, kontaktus, savu tīklu, savu pilsētu – bez jebkāda priekšstata, ko darīt tālāk. Es tikai gribēju atrast savu īsto balsi un paļauties. Tas ietvēra daudzus posmus, pat visdīvainākos un slinkākos. Sagraut sevi gabaliņos un tad no tiem salikt mozaīku, kas tikai pēc laika sāk iegūt jēgu.

Tagad, šogad, pēc gadiem ilgas meklēšanas un jušanas, un radīšanas, un paļaušanās, jūtos nopietnāk uztveram to, ko daru, un ieraugu to atspoguļojamies arī citās dzīves daļās. Kaut kādā ziņā man ir sava futbola skola – ar grafiku un pienākumiem, ar centību kļūt labākai tajā, ko daru, un ar tīru prieku vienkārši spēlēt bumbu! Nopietnāk un reizē vieglāk. Rakstīt grāmatu ar parakstītu līgumu, būt atpazītai kā iedvesmojošam stāstam citiem, saplānot savus vienīgos brīvos rakstīšanas rītus līdz 2027. gadam – cik traki tas skan?

Un turpat jūras krastā, novembra pēdējā dienā, es biju mamma, kas gaida savu puiku no treniņa. Vienā rokā – pārtikas maiss, otrā – jūras smiltis un mazi skaisti gliemežvāki. Acis slīdēja pāri apledojušajai pludmalei, un es pie sevis ķiķināju par vārnu, kura uz mirkli paslīdēja uz ledus, iespējams, domādama, ka neviens to neredzēja. Es redzēju. Un jutos kā daļa no lielās un skaistās pasaules – tās, ko mēs visi kopā sargājam un radām.

Par spīti visam. Pateicoties visam. Un vienkārši tāpēc.

Kāds bija Tavs novembris?

Ar mīlestību,
Anna
Jūras bibliotekāre