To those of you who subscribe to the new books and sea letters on sea-library.com but not to my blog at beachbooks.blog, you’re probably surprised – what’s this? Don’t worry. From now on, you’ll be receiving my blog posts as well. As I simplify things before the new year, I’ve merged both sites into one. The archive of articles, interviews, blog posts, and my monthly letters have already been migrated to sea-library.com, and the images will finish uploading soon. I hope you don’t mind the transition. From now on, there will be just sea-library.com, with everything you need in one place.

2025 was a raw year that demanded honesty, great deal of trust, and immense amounts of love. I shed many skins that had grown tight and itchy – like a snake. I deleted my Twitter and Instagram accounts. I closed the doors of the Sea Library, pausing seven years of physical visits. I even threw my unfinished memoir into the bin. None of this came easily.

That’s it, a voice said. You’ve ruined everything you worked on, everything you built. Now the Sea Library will be unreachable and forgotten, and your book will never be published.

Yet deep inside, I trusted my compass and didn’t listen to that voice – again. Once, this same compass had led me away from the city to an old wooden house on a dune peninsula between river and sea. It had guided me to shed the skin of my previous career and offered me a dream instead: to collect “all” the stories about the sea in a century-old room by the shore, for the world to read and be inspired by.

Something didn’t feel right as I stepped into 2025. So I trusted that feeling and followed my true north.

SPOTLIGHT

You can hide as much as you want; you will always be in the spotlight, an astrology report once wrote about me. I don’t believe in daily horoscopes, but I love that people look to the stars for meaning. For me, it’s just another language – one that may resonate or not. Those words didn’t, not at that time, yet I’m always thinking about them. I like to hide in the forest and in my flower garden, spend time with my family, and I haven’t attended art or book openings in over a decade. I’d rather be on the beach having a small talk with gulls. I like to read alone, to be alone – or with my own. And yet I carry a deep urge to share what I find meaningful – with the world. I live in my mind at the edge of the world – away, yet here.

In January, I was interviewed for a monthly leaflet prepared by a network of bookshops across Latvia. By February, I appeared in all those bookstores – posing in my marinière shirt, wearing a plastic necklace from France that resembled red coral – photographed in the café of the National Library of Latvia, where I work for the last three years, my favorite books tucked under my arm. It made me happy, because through a freely available leaflet I could share my love for the sea, for stories, and for my favorite authors.

In September, I was included in the Outstanding Women Achievements 2025 list by the fashion and lifestyle magazine Pastaiga for my work at the National Library of Latvia. Truth be told, this job is a place where I can hide – where I am no longer a visible editor as I was in my “previous life,” but part of a team, part of a vast library. A place where I can learn the trade and explore the professional side of librarianship.

And yet, there I was, listed in the Media section. Recognized. Appreciated. Seen. It felt strange and unnecessary, and yet it made me happy – because more people will now know that something like a Library Portal exists, that it is my daily work, and that librarians are the most fantastic people in the world.

And for that leaflet, the poet and photographer Inga Pizāne took the most beautiful and honest portraits of me – ones in which I truly felt like myself, in my own skin. Later, I could use one of those images to announce dream news I never thought I would be able to share in this strange and raw 2025.

MY STORY

The memoir I mentioned is something I’ve worked on since late 2019, when I published an essay about my relationship with truth, art, and my road to the sea. I returned to it on and off for five years, through pauses and intense writing periods.

But telling your own story in a book is tricky – pretentious, imaginative, always on the edge between truth and lies. Editing my father’s car crash over and over, trying to make it feel the way it felt. Returning to years of burnout and exhaustion I’m glad I no longer live through. It all grew as heavy as walking every day in slalom boots. And there’s something about memoirs that promise healing at the end that feels at once inspiring and wrong.

Yet I was so used to believing this was the book I needed to share that I couldn’t stop. Hard to pause when you’ve spent years moving in the same direction. What will happen if I don’t? If I stop writing it? Of course – nothing.

I remember walking with Nemo past a snow covered forest one winter evening, finding the courage to stop. To trust that something else would fill the space I freed in my heart and mind. Enough looking back. Let’s look forward. I want to write a book about something else, not me.

So I tucked the memoir deep into my computer’s drawers (not the bin, let’s be honest) and breathed.

Not long after, I received an email from a British publisher, Facet Publishing, asking if I would like to work on an idea I had pitched a year earlier during a “pitch us an idea” call on social media. I had forgotten about it, and the timing felt perfect. They loved my idea. Now I had to write a book proposal and wait for an anonymous peer review to see if they would suggest publishing it.

On June 20, I received the yes – and by the end of October, my book contract was signed! I am still pinching myself and giving thanks to my inner compass, my intuition, and my trust.

In June 2028, my book about Sea Libraries around the world – in the beautiful plural – will hopefully see the light of day. I have to write and finish it by summer 2027. I’m so happy!

What about my own story?

It’s an interesting question – why did I want it written and released in the form of a book? Where does this need come from? Perhaps it’s the belief that it can inspire others to trust the road, the process. Or maybe it’s my wish to share my love for art, literature, and the sea with as many readers as I can. I believe in art more than anything else.

One autumn night this same year, a lovely dream arrived. I met David Bowie, dressed in a snakeskin glamrock onesie. We went to feed the ducks in a park by the canal. He lay down on his side and, as truthfully as you can imagine, said to me: Tell me your story. And he listened. I woke up with such a full heart – my story had been told, and someone had listened with complete attention. I felt – now it’s done. I remembered that winter night when I left my memoir unfinished and untold and now I knew I can move ahead.

A few days later, an email arrived from Australia. A producer from ABC Radio National Show The Year That Made Me kindly asked if I would like – to tell my story. And to choose one song to play at the end of the show. I told my story, and afterward, Starman by David Bowie played on air.

BOYS

When I started walking to the sea as often as possible and collecting books about it, our boys were 2 and 7 years old. Now they are 11 and 16 (in a few days). To see children grow into young adults is time made visible.

Changing my path a decade ago to put my family first and be at home while they grew remains the best decision of my life. What I hadn’t realized, however, was how much they would need me again in their teen years. Kristians, our eldest, stepped first into this new, weird, and raw world of adolescence. When he turned 15 a year ago, it was as if day had become a long night – anxiety, mood swings, panic attacks, immense amounts of sleep, a broken heart, and a lost compass.

The last time I marveled at the human body was during both pregnancies, binge-reading about how life develops inside me. Now, I was reading about what happens to a child’s body as he experiences growing pains – the speed at which his brain grows and changes, his bones, his hormones! At some point, it became so suffocating for him that, thanks to advice and shared experiences from our closest people, we decided he would move to a distance-learning school for a while, giving him a safe space to study and finish his exams next year.

I know how important it is for teens to grow out of their parents’ world, to define themselves in opposition, and to find themselves in that process. Yet I also believe that all the long walks we’ve taken through the forest, to the river and the sea – which once saved me from my own anxiety years after burnout – have eased his growing pains. All the long talks about life, about finding your circle later in life, your identity, your direction, and your interests anew – I hope and trust they have helped. My role is simply to be there: a listening ear, a loving heart, a wise parent who doesn’t push but is always present. Time is the most precious gift we can give our children. I’ve said no to so many things – except the Sea Library and my own writing – so I am grateful to have plenty of time for the boys.

Niklāvs, our youngest, has dreamed of playing football for a couple of years. This year, I agreed to take him to football school – to check, to see, to try. By November, he was chosen for the A group, the team trained to participate in championships. Niklāvs was both worried and excited, and there I was, together with Emīls, my husband, taking him to trainings and tournaments, and being there in the evenings when he was tucked into bed, sharing his worries and wishes. Not pushing, not over encouraging – just being present, listening, and watching. I will support you if you decide not to play football, and I will support you if you decide to train and play. I will be there, whatever you choose.

The inner compass is all you have as a parent. No experience can truly prepare you for how your own children will grow. You can only trust, love, and be there for them.

NEMO

And there’s another teenager in our house – a four-legged, furry one: our border collie, Nemo. Border collies are said to mature around four years, so his two years is roughly like a 15-year-old human. To make 2025 even longer, weirder, and rawer, the year began with the realization that our third dog school– attended in the hope of helping Nemo with his trust issues – was going to be a challenge. For reasons unknown, he doesn’t trust the world. He trusts me, he tries to be patient with our family, but the world terrifies him. He’s always ready to hide, growl, or roll onto his back for every visitor – not out of sweetness, but surrendering fear. Deep down, he wants to be somewhere else. But how do you communicate that if you can’t speak?

I still trusted the new trainer and her methods, even leaving Nemo with her for three days while we traveled to Estonia to watch BMX and skate finals and visit the Sea Museum in Tallinn. When I returned, the trainer said, Forget your dream of raising him as a therapy dog. Pray you won’t have to put him down. He’s a terrible dog. We closed the gates, walked a few steps, and Nemo vomited from stress. I cried all the way home. This couldn’t be true. He isn’t a bad or aggressive dog – he’s a teenage border collie with full-blown herding instincts, movement and sound sensitive, and an owner who’s never had a dog before.

We quit that school immediately and spent months helping him recover from the fear the trainer had worsened. From winter to autumn, I did everything I could to make him feel safe, active, and happy. I believed in Nemo.

Then, in September, while running on wet grass, he fell and fractured a front paw bone. The vet said it would heal on its own, but we had to avoid long walks, running, or jumping for two months. Two months! Walking and activity are a teenage border collie’s lifeline. I joked to my husband that we’d probably be eaten during this time – but we didn’t laugh.

I took him around the yard on a leash, occasionally ventured slowly to the river, and invented mind games to keep him engaged. Friends joked that he’d be doing crossword puzzles by autumn’s end. I taught him the names of his toys and encouraged him to bring the right ones. I even carried him upstairs so he could still sleep beside me. Those two months were strange for me too – I was used to long daily walks—but his bone had to heal, and that was most important. What I didn’t realize was how calm and grounded he would become without those long walks.

Dogs are happiest when they run – running is like dancing; walking and sniffing is like reading books full of stories. I know that. And yet, through all his issues, I noticed real changes. A UK dog school with video lessons showed me how to work with dogs like him: games, fun, praise, and boundaries. Gradually, as trust grows, the world becomes less stressful and more enjoyable.

We joined this school in late October. By now, Nemo’s herding instincts have eased significantly, and he’s happier and more relaxed. He runs, walks, and explores, though we still have lessons ahead. Some people might say, Let the dog be a dog. But what does that mean if the world feels dangerous to him? Border collies have so much potential, and I knew we could do more. Like the Little Prince, I feel responsible for giving Nemo the best life – even if it means teaching him to trust the world.

He is a very good dog.

What brings me the most joy is watching Kristians and Nemo bond. After witnessing Kristians’ teenage storms, Nemo was afraid of him at first. Now, they’ve formed a connection only two teenagers can understand.

SEA LIBRARY

The year began with quitting social media, closing the doors of the Sea Library, and hoping that in the process it wouldn’t be forgotten – but would find new ways to connect. By May, I had an idea: invite people to write a letter to the sea, to say everything they wanted to the sea, as I myself am grateful to it for so much in my life.

I have received such wonderful, honest, and heartwarming letters from all over the world. By the end of the year, a full package arrived from kids in a Dolphin (!) class in the UK. A local newspaper in Sussex even wrote a piece about it. I’m still a bit behind in publishing them, but soon you’ll be able to read all the remaining letters too. These letters to the sea have been one of the joys of 2025, born from my wish to find more meaningful ways to connect than Instagram likes.

Although I would be lying if I said I don’t use social media at all – they do have their good sides – you just have to find what suits you. I can be found on BlueSky, which is calm and quiet, where I greet people I missed terribly after deleting Twitter. And I’m on LinkedIn too. But most of all, I love connecting through letters, both in emails and on paper.

Quitting Instagram also made me yearn for information in other formats. I subscribed to magazines – Oceanographic, The New Yorker, and next year, the beautiful Sirene – and to some great newsletters. I became more active on my own website, writing longer blog posts and continuing to catalogue books and magazines. I even had a few visitors, even though the library is closed.

In summer, Fiona Middleton visited while writing her thesis on ocean literacy, using the Sea Library as one of her case studies. A few days after Christmas, the Sea Library was visited by neighbours I greet every morning – people who had always heard about it but had never actually been inside. They brought their parents, aunts, kids, and other relatives, and I had never seen the library so full of people who loved everything – from artworks to books, from stories I told to stories they shared.

One day, I will open the doors wide again. For now, the compass is all I have, and I walk with it, step by step, listening to what my heart says.

2026

It is the last day of 2025. The holidays are ahead of us – for all of us. I’m winding up loose strands of thought and will soon wash the floors. In the evening, before midnight, we’ll pour melted wax into cold water and, in the shapes it takes, try to glimpse the outlines of 2026.

It will be a year in which I will write my book – one that feels like putting on dance shoes after taking off slalom boots. A year in which Niklāvs will play football, Kristians will continue growing into himself, and Nemo will be a happy dog. A year in which, just like this one, I will remain faithful to myself.

Happy New Year!

Tiem no jums, kuri abonē grāmatu un jūras vēstuļu jaunumus vietnē sea-library.com, bet ne manu blogu beachbooks.blog, šis, iespējams, ir pārsteigums – kas tad tas? Mieru tikai mieru. Turpmāk jūs saņemsiet arī manus bloga ierakstus. Noapaļojoties pirms jaunā gada, esmu apvienojusi abas vietnes vienā. Rakstu, interviju, bloga ierakstu un manu ikmēneša vēstuļu arhīvs jau ir pārcelts uz sea-library.com, un arī attēlu augšupielāde drīz tiks pabeigta. Ceru, ka šī pāreja jūs netraucēs. No šī brīža būs tikai sea-library.com – viena vietne, kur atrast visu nepieciešamo.

2025. gads bija emocionāli grūts gads, kas prasīja godīgumu, milzīgu uzticēšanos un bezgalīgu mīlestību. Es nometu daudzas ādas, kas bija kļuvušas par šauru un niezēja – gluži kā čūska. Izdzēsu savus Twitter un Instagram kontus. Aizvēru Jūras bibliotēkas durvis, pārtraucot septiņus gadus ilgušos klātienes apmeklējumus. Pat izmetu nepabeigto memuāru. Nekas no tā nenāca viegli.

Viss, kāda balss teica. Tu esi sačakarējusi visu, pie kā strādāji, visu, ko uzbūvēji. Tagad Jūras bibliotēka būs nesasniedzama un aizmirsta, un tava grāmata nekad netiks izdota.

Tomēr dziļi sevī es uzticējos savam kompasam un neklausījos šajā balsī – jau atkal. Reiz tas pats kompass mani aizveda prom no pilsētas uz šo veco koka māju uz smilšu pussalas starp upi un jūru. Tas palīdzēja man nomest iepriekšējās karjeras ādu un tā vietā iedeva sapni: simtgadīgā istabā netālu no jūras savākt “visus” stāstus par jūru, lai pasaule tos varētu lasīt un no tiem iedvesmoties.

Ieejot 2025. gadā, kaut kas šķita ne tā, kā vajag.
Es uzticējos šai sajūtai un sekoju komapsa adatiņai.

PROŽEKTORU GAISMĀ

“Tu vari slēpties, cik vien vēlies; tu vienmēr būsi prožektoru gaismā,” par mani reiz rakstīja kāds astroloģiskais ziņojums. Es neticu mazajiem ikdienas horoskopiem, taču man patīk, ka cilvēki meklē atbildes zvaigznēs. Man tā ir vēl viena valoda – tāda, kas var rezonēt vai nē. Toreiz šie vārdi nerezonēja, tomēr es par tiem bieži domāju.

Man patīk paslēpties mežā un manā puķu dobē, pavadīt laiku ar ģimeni, un jau vairāk nekā desmit gadus neesmu apmeklējusi mākslas vai grāmatu atklāšanas pasākumus. Es labprātāk esmu pludmalē, izveicot small-talk ar kaijām. Man patīk lasīt vienatnē, būt vienai – vai kopā ar savējiem. Un tomēr manī ir dziļa vēlme dalīties ar to, kas man šķiet nozīmīgs, ar visu pasauli.

Janvārī mani intervēja ikmēneša izdevumam, ko sagatavo grāmatnīcu tīkls visā Latvijā. Jau februārī es parādījos visās šajās grāmatnīcās – uz vāka pozējot jūrnieku svītrainajā kreklā, ar plastmasas kaklarotu no Francijas, kas atgādināja sarkanus koraļļus. Fotogrāfijas tika uzņemtas Latvijas Nacionālās bibliotēkas, kur strādāju jau trešo gadu, kafejnīcā ar manām mīļākajām grāmatām azotē. Tas mani iepriecināja, jo caur brīvi pieejamu izdevumu varēju dalīties savā mīlestībā pret jūru, stāstiem un iemīļotajiem autoriem.

Septembrī modes un dzīvesstila žurnāls Pastaiga iekļāva mani sarakstā Izcilākie sieviešu sasniegumi 2025, novērtējot manu darbu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Patiesību sakot, šis darbs ir vieta, kur es varu paslēpties – kur vairs neesmu redzama redaktore, kā savā “iepriekšējā dzīvē”, bet gan daļa no komandas, daļa no milzīgas bibliotēkas. Vieta, kur klusām apgūt drēbi un izzināt bibliotekāra darba profesionālo pusi. Un tomēr – te nu es biju, iekļauta Mediju sadaļā. Atzīta. Novērtēta. Ieraudzīta. Tas šķita dīvaini un pat lieki, bet tomēr mani iepriecināja – jo tagad vairāk cilvēku uzzinās, ka pastāv Bibliotēku portāls, ka tas ir mans ikdienas darbs un ka bibliotekāri ir visfantastiskākie cilvēki pasaulē.

Grāmatnīcas bukletam dzejniece un fotogrāfe Inga Pizāne uzņēma pašus skaistākos un godīgākos manus portretus – tādus, kuros es patiešām jutos kā es pati, savā ādā. Vēlāk vienu no šiem attēliem varēju izmantot, lai paziņotu kādu sapņu ziņu, vēl vienu šī savādā gada dāvanu.

MANS STĀSTS

Memuārs, ko jau pieminēju, ir darbs, pie kura sāku strādāt 2019. gada nogalē, kad publicēju eseju par savām attiecībām ar patiesību, mākslu un ceļu uz jūru. Pie tā atgriezos periodiski piecus gadus – ar pauzēm un intensīviem rakstīšanas posmiem.

Taču stāstīt savu dzīvi grāmatā ir sarežģīti – tas vienmēr ir nedaudz pašmērķīgi, iztēles pilni un balansē uz robežas starp patiesību un visu to, ko izlemjam nepateikt. Atkal un atkal rediģēt sava tēta autoavāriju, mēģinot panākt, lai tā nolasītos tā, kā es to izjutu. Atgriezties izdegšanas un izsīkuma gados, kurus esmu pateicīga, ka vairs nepiedzīvoju. Tas viss kļuva tikpat smagi kā ik dienu staigāt slaloma zābakos. Un memuāros bieži ir šis solījums par dziedināšanu beigās, kas vienlaikus šķiet iedvesmojošs un aplams.

Tomēr es biju tik pieradusi domāt, ka šī ir grāmata, kas man jāuzraksta, ka nespēju apstāties. Ir grūti apstāties, ja gadiem esi gājis vienā virzienā. Kas notiks, ja es to nedarīšu? Ja pārstāšu rakstīt? Protams – nekas.

Atceros to ziemas vakaru, ejot pastaigā ar Nemo gar sniegotu mežu, kad atradu drosmi apstāties. Uzticēties, ka vietu, ko atbrīvoju savā sirdī un prātā, aizpildīs kas cits. Pietiek skatīties atpakaļ. Skatīsimies uz priekšu. Es gribu rakstīt grāmatu par kaut ko citu, nevis par sevi.

Tāpēc es paslēpu memuāru dziļi sava datora atvilktnēs (ne jau miskastē, būsim godīgi) un ieelpoju.

Neilgi pēc tam saņēmu e-pastu no britu izdevniecības Facet Publishing ar jautājumu, vai es vēlētos strādāt pie idejas, ko biju piedāvājusi gadu iepriekš sociālo tīklu aicinājumā “Gribam dzirdēt Tavu grāmatas ideju!”. Es par to biju pavisam aizmirsusi, un laiks šķita tik trāpīgs. Viņiem mana ideja patika. Tagad man bija jāraksta grāmatas pieteikuma projekts un jāgaida anonīms recenzentu vērtējums, lai noskaidrotu, vai viņi ieteiks manu grāmatu izdot.

20. jūnijā saņēmu apstiprinošu atbildi – un oktobra beigās grāmatas līgums tika parakstīts! Joprojām kniebju sev un pateicos savam iekšējam kompasam, intuīcijai un uzticībai. 2028. gada jūnijā, cerams, dienasgaismu ieraudzīs mana grāmata par Jūras bibliotēkām visā pasaulē – šajā atbrīvojošajā daudzskaitlī. Man tā jāuzraksta un jāpabeidz līdz 2027. gada vasarai. Esmu tik laimīga!

Bet kā ar manis pašas stāstu?

Tas ir interesants jautājums – kāpēc es vispār gribēju, lai tas tiktu uzrakstīts un izdots grāmatā? No kurienes rodas šī vajadzība? Varbūt tā ir pārliecība, ka tas var iedvesmot citus uzticēties ceļam un procesam. Vai varbūt mana vēlme dalīties mīlestībā pret mākslu, literatūru un jūru ar pēc iespējas vairāk lasītāju. Es mākslai ticu vairāk nekā jebkam citam.

Kādā rudens naktī šajā pašā gadā atnāca skaists sapnis. Es satiku Deividu Boviju, ģērbtu čūskādas glemroka tērpā. Mēs devāmies barot pīles parkā pie kanāla. Viņš apgūlās uz sāniem un – cik vien patiesi iespējams – teica man: “Pastāsti man savu stāstu.” Un viņš klausījās. Es pamodos ar tik pilnu sirdi – mans stāsts bija izstāstīts, un kāds bija klausījies ar pilnu uzmanību. Es sajutu – tagad tas ir izdarīts. Atcerējos to ziemas vakaru, kad atstāju memuāru nepabeigtu un neizstāstītu, un sapratu, ka nu varu doties tālāk.

Dažas dienas vēlāk atnāca e-pasts no Austrālijas. Producents no ABC Radio National raidījuma The Year That Made Me jautāja, vai es vēlētos izstāstīt savu stāstu – un izvēlēties vienu dziesmu raidījuma noslēgumam. Es izstāstīju savu stāstu, un pēc tam ēterā izskanēja Deivida Bovija Starman.

PUIKAS

Kad sāku pēc iespējas biežāk doties pie jūras un meklēt grāmatas par to, mūsu puikām bija 2 un 7 gadi. Tagad viņiem ir 11 un (pēc dažām dienām) 16. Redzēt, kā bērni izaug, ir veids, kā acu priekšā redzēt laika ritējumu.

Pirms desmit gadiem mainīt savu ceļu, lai ģimeni liktu pirmajā vietā un būtu mājās, kamēr viņi aug, joprojām ir labākais lēmums manā dzīvē. Taču es īsti neapjautu, cik ļoti viņiem mani vajadzēs atkal pusaudžu gados. Kristians, mūsu vecākais, pirmais iegāja šajā jaunajā, dīvainajā un skarbajā pusaudžu pasaulē. Kad viņam pirms gada palika 15, šķita, ka diena pārvērtās garā naktī – trauksme, garastāvokļa svārstības, panikas lēkmes, bezgalīgs miegs, salauzta sirds un pazudis kompass.

Pēdējo reizi cilvēka ķermenis mani tik ļoti fascinēja abu grūtniecību laikā, kad lasīju visu par to, kā dzīvība attīstās manī. Tagad es lasīju par to, kas notiek ar bērna ķermeni šajā augšanas laikā – cik strauji aug un mainās smadzenes, kauli, hormoni! Kādā brīdi tas Kristianam kļuva tik smacējošu, ka, pateicoties padomiem un pieredzei no tuvākajiem cilvēkiem, mēs nolēmām uz laiku pāriet uz tālmācību, dodot viņam drošu telpu mācībām un iespēju pabeigt eksāmenus nākamgad. Un vienkārši justies labāk.

Es zinu, cik svarīgi pusaudžiem ir iziet ārpus vecāku pasaules, definēt sevi pretstatā tai un atrast sevi šajā procesā. Tomēr es arī ticu, ka visas garās pastaigas, ko esam gājuši caur mežu, pie upes un jūras – kas reiz mani pašu izglāba no trauksmes pēc izdegšanas – ir mazinājušas arī viņa augšanas sāpes. Visas garās sarunas par dzīvi, par to, ka savu cilvēku loku var atrast arī vēlāk, par identitāti, virzienu un interesēm no jauna – es ceru un ticu, ka tās ir palīdzējušas. Mana loma ir vienkārši būt klāt: klausīties, mīlēt, būt gudram vecākam, kas neko pārāk neuzspiež, bet vienmēr ir blakus. Laiks ir visvērtīgākā dāvana, ko varam dot saviem bērniem. Esmu teikusi “nē” tik daudzām lietām – izņemot Jūras bibliotēku un savu rakstīšanu –, un esmu pateicīga, ka man ir tik daudz laika maniem puikām.

Niklāvs, mūsu jaunākais, jau pāris gadus sapņoja par futbolu. Šogad es piekritu viņu vest uz futbola skolu – paskatīties, pamēģināt. Līdz novembrim viņu jau izvēlējās A grupai – komandai, kas tiek gatavota čempionātiem. Niklāvs bija gan satraukts, gan priecīgs, un mēs ar Emīlu, manu vīru, pielāgojamies jaunajam, neierastajam ritmam, vedām uz maiņām viņu uz treniņiem un turnīriem, un biju blakus vakaros, kad viņš tika sasegts pirms miega un dalījās savās raizēs un vēlmēs. Nespiežot, nepārmotivējot – vienkārši esot klāt, klausoties un vērojot. Es tevi atbalstīšu, ja nolemsi nespēlēt futbolu, un es tevi atbalstīšu, ja nolemsi trenēties un spēlēt. Es būšu klāt, lai ko tu izvēlētos.

Iekšējais kompass ir viss, kas tev ir kā vecākam. Nekāda pieredze īsti nesagatavo tam, kā augs tavi bērni. Tu vari tikai uzticēties, mīlēt un būt blakus.

NEMO

Un mūsu mājās ir vēl viens pusaudzis – četrkājains un spalvains: mūsu borderkollijs Nemo. Par borderkollijiem saka, ka tie nobriest ap četru gadu vecumu, tāpēc viņa divi gadi ir apmēram kā tie paši 15 gadi cilvēkam. Lai 2025. gads būtu vēl garāks, dīvaināks un paskarbāks, tas sākās ar apziņu, ka jau trešā suņu skola, kuru apmeklējām cerībā palīdzēt Nemo ar visādām problēmām, būs izaicinājums. Nezināmu iemeslu dēļ viņš neuzticas pasaulei. Viņš uzticas man, cenšas būt pacietīgs ar ģimeni, bet pasaule viņu biedē. Katram ciemiņam viņš ir gatavs pagriezt padevīgu vēderu – ne aiz mīļuma, bet no bailēm. Dziļi sevī viņš gribētu būt kaut kur citur. Bet kā to pateikt, ja nevari runāt? Un Tev ir skaistas zilas acis un bužināms kažoks?

Es tomēr uzticējos jaunajai trenerei un viņas metodēm, pat atstājot Nemo pie viņas uz trim dienām, kamēr devāmies uz Igauniju skatīties BMX un skeitborda finālus un apmeklēt Tallinas Jūras muzeju. Kad atgriezos, trenere teica: “Aizmirstiet par sapni audzināt viņu par terapijas suni. Lūdziet Dievu, lai jums nenāktos viņu iemidzināt. Viņš ir briesmīgs suns.” Mēs aizvērām vārtiņus aiz sevis, pagājām dažus soļus, un Nemo no stresa sāka turpat uz ceļa vemt. Es visu ceļu mājās raudāju. Tā nevarēja būt taisnība. Viņš nav slikts vai agresīvs suns – viņš ir pusaudzis borderkollijs ar spēcīgiem ganīšanas instinktiem, jutīgs pret kustībām un skaņām, un saimnieci, kurai nekad iepriekš nav bijis savs suns.

Mēs uzreiz pametām šo skolu un mēnešiem ilgi palīdzējām viņam atgūties no bailēm, ko trenere ar savām metodēm bija pastiprinājusi. No ziemas līdz rudenim darīju visu, lai viņš justos drošs, aktīvs un laimīgs. Es ticēju Nemo.

Tad septembrī, skrienot pa slapju zāli, viņš pakrita un salauza priekšķepas kaulu. Veterinārārsts teica, ka tas sadzīs pats, bet divus mēnešus nedrīkstēja būt garas pastaigas, skriešana vai lēkšana. Divus mēnešus! Pastaigas un kustība ir pusaudža borderkollija dzīvības līnija. Es jokojot teicu vīram, ka mūs droši vien šajā laikā apēdīs – bet neviens no mums nesmējās.

Es vadāju Nemo pa pagalmu pie pavadas, reizēm ļoti lēnām devāmies līdz upei un izdomāju prāta spēles, lai viņu nodarbinātu. Draugi jokoja, ka līdz rudens beigām viņš risinās krustvārdu mīklas. Es iemācīju viņam rotaļlietu nosaukumus un lūdzu atnest pareizās. Pat nesu viņu augšā pa kāpnēm, lai viņš varētu gulēt man blakus. Šie divi mēneši bija dīvaini arī man – es biju pieradusi pie izteikti garām ikdienas pastaigām –, bet viņa kaulam bija jāsadzīst, un tas bija vissvarīgākais. Ko es nebiju paredzējusi – cik mierīgs un nosvērts viņš kļūs bez šīm garajām pastaigām.

Suņi ir vislaimīgākie, kad skrien – skriešana ir kā deja; iešana un ostīšana ir kā grāmatu lasīšana, pilnu ar stāstiem. Es to zinu. Un tomēr, cauri visām viņa grūtībām, es pamanīju pārmaiņas. Kāda Lielbritānijas suņu skola ar video nodarbībām man parādīja, kā strādāt ar tādiem suņiem kā viņš: spēles, prieks, uzslavas un robežas. Pakāpeniski, augot uzticībai, pasaule kļūst mazāk biedējoša un baudāmāka.

Šai skolai pievienojāmies oktobra beigās. Tagad Nemo ganīšanas instinkti ir ievērojami mazinājušies, un viņš ir laimīgāks un mierīgāks. Viņš skrien, staigā un pēta, lai gan tik daudz mācību vēl ir priekšā. Kāds varētu teikt: “Ļauj sunim būt sunim.” Bet ko tas nozīmē, ja pasaule viņam šķiet baiļu pilna? Borderkollijiem ir tik liels potenciāls, un es zināju, ka varam darīt vairāk. Tāpat kā Mazais princis, es jūtos atbildīga par to, lai Nemo būtu vislabākā iespējamā dzīve – pat ja tas nozīmē iemācīt viņam, ka pasaule ir laba vieta.

Viņš ir ļoti labs suns.

Vislielāko prieku man sagādā vērot, kā veidojas saikne starp Kristianu un Nemo. Pēc Kristiana pusaudžu vētrām Nemo sākumā no viņa baidījās. Tagad viņiem ir izveidojusies saikne, ko spēj saprast tikai divi pusaudži.

JŪRAS BIBLIOTĒKA

Gads sākās ar sociālo tīklu pamešanu, Jūras bibliotēkas durvju aizvēršanu un cerību, ka tā netiks aizmirsta, bet atradīs jaunus veidus, kā satikt citus. Maijā man radās ideja: aicināt cilvēkus rakstīt vēstules jūrai – pateikt jūrai visu, ko viņi vēlas, jo arī es pati esmu tai pateicīga par tik daudz ko savā dzīvē.

Esmu saņēmusi brīnišķīgas, godīgas un sirdi sildošas vēstules no visas pasaules. Gada beigās saņēmu veselu sūtījumu no bērniem no “Delfīnu” (!) klases Apvienotajā Karalistē. Vietējais laikraksts Saseksā pat uzrakstīja par to rakstu. Es vēl mazliet atpalieku ar publicēšanu, bet drīz varēsiet izlasīt arī visas pārējās vēstules. Šīs vēstules jūrai ir bijušas viens no 2025. gada priekiem, dzimušas no manas vēlmes atrast jēgpilnākus veidus, kā savienoties, nekā Instagram “patīk”.

Būtu gan melots teikt, ka sociālos tīklus neizmantoju nemaz – tiem ir arī savas labās puses, vienkārši jāatrod, kas der tieši tev. Mani var atrast BlueSky – mierīgā, klusā vietā, kur sveicinu cilvēkus, pēc kuriem ļoti ilgojos pēc Twitter dzēšanas. Esmu arī LinkedIn. Bet visvairāk man patīk saziņa caur vēstulēm – gan e-pastā, gan uz papīra.

Instagram pamešana lika man ilgoties pēc informācijas citos formātos. Es abonēju žurnālus – Oceanographic, The New Yorker un nākamgad arī skaisto Sirene –, kā arī vairākus lieliskus mēnešrakstus. Kļuvu aktīvāka savā lapā, rakstot garākus bloga ierakstus un turpinot kataloģēt grāmatas un žurnālus. Pat bija daži apmeklētāji, lai gan bibliotēka ir slēgta.

Vasarā mani apmeklēja Fiona Midltone no Anglijas, rakstot savu doktora disertāciju par okeānpratību un izmantojot Jūras bibliotēku kā vienu no pētījuma objektiem. Bet nupat, dažas dienas pēc Ziemassvētkiem Jūras bibliotēku apmeklēja kaimiņi, kurus katru rītu sveicinu – cilvēki, kas par to vienmēr bija dzirdējuši, bet nekad nebija bijuši iekšā. Viņi atveda savus vecākus, tantes, bērnus un citus radiniekus, un nekad nebiju redzējusi bibliotēku tik pilnu ar cilvēkiem, kuri mīlēja visu – no mākslas darbiem līdz grāmatām, no maniem stāstiem līdz tiem, ar kuriem viņi dalījās paši.

Kādu dienu es atkal plaši atvēršu durvis. Pagaidām man ir tikai kompass, un es eju kopā ar to, soli pa solim, klausoties, ko saka mana sirds.

2026

Rit 2025. gada pēdējā diena. Priekšā brīvdienas – visiem mums. Satinu domu kamolus un drīz izmazgāšu grīdas. Vakarā pirms pusnakts liesim laimītes, lai aukstā ūdenī iemestā izkausētā vaska formā, ko tas būs ieņēmis, censtos saskatīts 2026. gada aprises. Tas būs gads, kurā rakstīšu savu grāmatu, to kas liekas kā uzvilkt deju kurpes pēc novilktajiem slaloma zābakiem. Kurā Niklāvs spēlēs futbolu un Kristians turpinās pieaugt par sevi, un Nemo būs laimīgs suns. Gads, kurā tāpat kā šogad būšu uzticīga sev.

Laimīgu Jauno gadu!

PS Paldies tiem, kas bija tuvu blakus visu šo gadu! Dodamies kopā tālāk.

Anna