I’ve always known I’m a dog person. After having seven cats (not all at once – though there were years with three living together), and another two for just one short week last year (it turned out my youngest son had developed an allergy), I finally have a dog of my own. His name is Nemo.

Every dog is special. And there’s probably nothing more boring than hearing pet owners brag about their animals. And yet – I want to dedicate this post to Nemo.

I had experience with dogs before. My first friend was Fredis, a dalmatian we had for a short time when I was a kid. Then came Zero, my grandma’s black dog – rescued from a bad owner. He arrived with a broken tail and a difficult personality. He didn’t like other dogs and didn’t trust most humans. Yet we became best friends. I took him for long walks whenever I visited my grandma (which was often, as I lived nearby), and I trained him with treats. I was maybe ten when we met.

In the last ten+ years, living here in Jūrmala, I befriended Yoko, the neighbor’s akita who had a habit of wandering off and coming to visit. I’d ruffle his fur and play with him a bit (he didn’t care for fetch at all – he seemed to think I, the human, was the one who needed it) before walking him back next door. His owners never worried – Yoko was just a wanderer, and that was who he was.

And then came another dalmatian into my life: Zig-Zig. I took care of him whenever his owners traveled – sometimes for weeks at a time. He was incredibly well-behaved – maybe even suspiciously so. Now I understand how different dog training methods can be. But we enjoyed our days together immensely. We swam together, and the tennis ball held the highest position in his personal pantheon of gods. I was heartbroken every time Zig-Zig had to return home.

I was obsessed with the idea of having a dog of my own. My dad’s painting – one that glowed fluorescent in the dim gallery hall – “A Walk with my Blue Dog”, became my unreachable horizon. An empty beach, no dog in sight – he’d probably run off after a stick somewhere further down the shore.

When I returned to my day job three years ago, I could finally afford not only to continue sustaining the Sea Library, but also to have a dog.

On World Water Day in 2023, a herding dog was born – with a black heart on his left cheek. His name was Nemo, and he became my dog. It was my husband who suggested the name, thinking of everything I love. The sea, the stories, the search for something hidden or lost and deeply loved. It felt exactly right.

Googling “border collie” was fun. “If you don’t give your border collie a job, he’ll invent one.” We laughed watching videos of collies herding sheep into yards that didn’t belong to their owners, or rounding up family members and not letting them leave the sofa.

Until we brought home a border collie of our own.

He is two years old now, and we’ve gone through three dog schools before I realized I was ruining him by blindly trusting every method offered to me. We now use a 15-meter leash for nature walks, because I can’t let him off-leash. And I’m tired of proving to someone out there that I can. He loves me so much that he wants to scare every other human and animal away – just to keep this beautiful sheep (me) safe. Recall training? Perfect – until he decides for himself what would be better for both of us.

“Border collies are not stubborn; sometimes they have to make their own decisions when far away in the field.” His DNA is written all over Google.

Nemo is the most wondrous and wonderful dog I know. He loves to swim, but most of all he loves to watch water. He observes it like his life depends on it. I believe he’s partly interested in what lies beneath the surface – only partly visible – and also in the play of light and wind across the water. And finally, he loves the splashes. Sometimes, I think, he hopes he can make the water splash by staring hard enough.

When I finally let go of all the advice I had received from dog trainers, I started reading everything I could (you know me) about herding dogs – the way they’re wired, how their minds work, how they read a human’s body language before we even know our own emotions. Nemo leaves the room when someone is angry. He barks when I speak too loudly. He comes to sniff me when, during a walk, I hesitate on which direction to go.

After the final, third school – one that nearly broke him – I stopped using any dominating tone with him (those stupid schools!). I was firm, but kind. And after a few months, many of his “bad behaviors” disappeared. I gave him structure and routine. I measured the kilometers we walked, but I never forgot about his mind. We walk at least 10 kilometers every day – probably for the first time in my life with such diligence. And it doesn’t feel like effort. It feels like living consciously.

Living with a border collie, I’ve been alert and kinda awakened for two years.

On holidays, he asks me with his eyes why I’m not going upstairs to sit at my desk. He comes down, goes back up, comes down again – trying to herd me into writing. So now I write on weekend mornings for a few hours, so he can sleep nearby. And I’m grateful for that. When I put on a nice dress early in the morning, he doesn’t come to me and sleeps next to my husband instead – because he knows I’m going away today (on my Riga days), and he doesn’t do anything else, just sleeps until I return. As if the world would stop existing until I come back.

Snow, rain, storms – nothing bothers him. We have a riverside walk each morning, a forest or beach walk after work, and a riverside village stroll each evening (I know the names of my neighbors and their dogs now). And that’s every day.

Walking home is the hardest part – because he has no job then. So we invent some. Like carrying a stick home or waiting for other commands. Little tasks to keep his purpose engaged, his spirit calm, his mind fulfilled.

He’s the quiet, yet intensive and clever steward of my creative life – herding me toward rhythm, not speed. Reminding me that presence is everything.

Thank you, Nemo, for being the best dog there is.

I’m writing this on the train home. So you can start stretching your legs – we’re going for a walk.

Es vienmēr esmu zinājusi, ka esmu suņu cilvēks. Pēc septiņiem kaķiem (ne visiem reizē – lai gan dažus gadus dzīvoju ar trim), un vēl diviem tikai uz vienu īsu nedēļu pagājušajā gadā (izrādījās, ka manam jaunākajam dēlam ir alerģija), man beidzot ir savs suns. Viņa vārds ir Nemo.

Katrs suns ir īpašs, protams. Un droši vien nav nekā garlaicīgāka par mājdzīvnieku saimniekiem, kuri lielās ar saviem mīluļiem. Un tomēr – es gribu veltīt šo ierakstu Nemo.

Man jau iepriekš ir bijusi pieredze ar suņiem. Mans pirmais draugs bija Fredis, dalmācietis, kas bija pie mums īsu laiku, kad biju bērns. Tad nāca Zero, manas vecmāmiņas melnais suns – izglābts no slikta saimnieka. Viņš atnāca ar lauztu asti un sarežģītu raksturu. Viņam nepatika citi suņi, un viņš neuzticējās lielākajai daļai cilvēku. Un tomēr mēs kļuvām par labākajiem draugiem. Es viņu vedu garās pastaigās katru reizi, kad apciemoju vecmāmiņu (bieži, jo dzīvoju tuvumā), un trenēju viņu ar kārumiem. Man bija varbūt desmit, kad iepazināmies.

Pēdējo desmit gadu laikā, dzīvojot šeit, Jūrmalā, es sadraudzējos ar Joko – kaimiņu akitu, kuram bija paradums aizklīst prom un atnākt ciemos. Es sabužināju kažoku un mazliet ar viņu paspēlējos (viņam vispār neinteresēja ne kociņi, ne bumbiņas – viņam noteikti likās, ka man to vajag), un tad pavadīju viņu atpakaļ mājās. Saimnieki par to nesatraucās – Joko ir klaiņotājs, tāds viņš vienkārši ir.

Un tad manā dzīvē ienāca vēl viens dalmācietis: Zig-Zigs. Es par viņu rūpējos katru reizi, kad saimnieki devās ceļojumā – dažkārt pat vairākas nedēļas. Viņš bija apbrīnojami paklausīgs – varbūt pat pārāk. Tagad saprotu, cik dažādas var būt suņu apmācības metodes. Bet mums kopā gāja brīnišķīgi. Mēs peldējāmies, un tenisa bumba ieņēma augstāko vietu viņa personīgajā dievu panteonā. Katru reizi, kad Zig-Zigam vajadzēja doties mājās, man sāpēja sirds. Kādā brīdī pārstāju sevi tā mocīt.

Es biju apsēsta ar domu, ka man kāddien būs savs suns. Mana tēta glezna – kas luminiscējoši spīdēja galerijas puskrēslā – “Pastaiga ar manu zilo suni”, kļuva par manu neaizsniedzamo apvārsni. Tukša pludmale, neviens suns nav redzams – droši vien aizskrējis pakaļ kociņam tālāk gar jūru.

Kad pirms trim gadiem atgriezos darbā, es beidzot varēju atļauties ne tikai turpināt uzturēt Jūras bibliotēku, bet arī paņemt suni.

2023. gada Pasaules ūdens dienā piedzima ganu šķirnes suns – ar melnu sirsniņu uz kreisā vaiga. Viņa vārds bija Nemo, un viņš kļuva par manējo. Vārdu iedeva mans vīrs, domājot par visu, kas man mīļš. Jūra, stāsti, meklējumi pēc kaut kā pazuduša un dārga.

Gūglēt “borderkollijus” bija jautri. “Ja tu nedosi borderkolijam darbu, viņš pats to sev iedos”. Smējāmies, skatoties video, kur borderi sadzen pagalmā aitas, kas nemaz nepieder viņu saimniekiem, vai gana ģimenes locekļus un nelaiž viņus prom no dīvāna.

Līdz atvedām mājās savu borderkoliju.

Tagad viņam ir divi gadi, un mēs esam izgājuši cauri trim suņu skolām, līdz sapratu, ka viņu sagrauju, akli uzticoties katrai piedāvātajai metodei. Tagad mēs dabā ejam ar 15 metru garu pavadu, jo es viņu nevaru laist vaļā. Un man ir apnicis kādam kaut kur pierādīt, ka varu. Viņš mani mīl tik ļoti, ka vēlas aizbaidīt ikvienu citu cilvēku un dzīvnieku – lai pasargātu šo skaistāko no aitām (mani). Atsaukšanās? Perfekta – līdz brīdim, kad viņš pats nolemj, kas būtu labāk mums abiem.

“Borderkoliji nav spītīgi; dažkārt viņiem jāpieņem pašiem savi lēmumi, atrodoties tālu no gana.” Ar viņa DNS izrakstīts viss internets.

Nemo ir visbrīnišķīgākais suns, ko es pazīstu. Viņam patīk peldēties, bet vēl vairāk – skatīties uz ūdeni. Viņš to vēro tik intensīvi, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība. Es ticu, ka viņu interesē gan tas, kas slēpjas zem virsmas – tikai daļēji redzamais – gan gaismas un vēja rotaļas uz ūdens virsmas. Un visbeidzot – šļakatas. Dažkārt šķiet, ka viņš cer, ka ūdens sāks šļakstīties, ja tikai pietiekami stipri uz to skatīsies.

Kad es beidzot atmetu visu, ko biju dzirdējusi no treneriem, sāku pati lasīt (kā jau es) visu iespējamo par ganu suņiem – par to, kā viņi domā, kā darbojas viņu prāts, kā viņi nolasa cilvēka ķermeņa valodu vēl pirms mēs paši apzināmies savas emocijas. Nemo iziet no istabas, ja kāds dusmojas. Viņš rej, kad es runāju pārāk skaļi. Viņš nāk pie manis un aposta, kad pastaigas laikā es šaubos, kurp doties tālāk.

Pēc pēdējās, trešās skolas – tādas, kas viņu gandrīz salauza – es pārstāju lietot jebkādu dominējošu toni (tās stulbās skolas!). Biju stingra, bet mīļa. Un pēc dažiem mēnešiem daudzas viņa “sliktās uzvedības” pazuda. Es devu viņam struktūru un rutīnu. Es skaitu kilometrus, ko noejam, bet nekad neaizmirsu par viņa prātu. Mēs mērojam vismaz 10 kilometrus katru dienu – droši vien pirmo reizi manā dzīvē ar tādu apņēmību. Un tas nav kā slogs. Drīzāk apzinātība.

Dzīvojot kopā ar borderkoliju, esmu divus gadus bijusi netipiski modra un strukturēta.

Brīvdienās viņš skatās uz mani ar jautājošām acīm, kāpēc neeju augšā pie sava rakstāmgalda. Viņš nāk lejā, iet atpakaļ augšā, atkal lejā – cenšoties mani ieganīt rakstīšanā. Tagad es rakstu arī brīvdienu rītos dažas stundas, lai viņš varētu mierīgi gulēt man blakus. Un esmu pateicīga par to. Kad no rīta uzvelku skaistu kleitu, viņš nenāk pie manis un guļ pie vīra, jo zina – šodien es braucu prom (uz Rīgu), un viņš visu dienu neko citu nedara, kā tikai guļ. It kā pasaule pārstātu eksistēt, līdz es atgriezīšos.

Sniegs, lietus, vējš – nekas viņam netraucē. Mums ir pastaiga gar upi katru rītu, meža vai jūras pastaiga pēc darba, un vakarā – vēla pastaiga pa upmalas ciematu (tagad zinu visu kaimiņu un viņu suņu vārdus). Un tā jau ļoti, ļoti daudz dienu.

Pats grūtākais ir ceļš mājup – jo tad viņam vairs nav darba. Tāpēc mēs to izdomājam. Piemēram, nest kociņu vai gaidīt nākamo komandu. Mazas misijas, lai saglabātu viņa mieru, prieku un jēgu.

Viņš ir kluss, bet intensīvs un gudrs manas radošās dzīves pārvaldnieks – ieganot mani ritmā, nevis steigā. Atgādinot, ka būt klātesošam ir vissvarīgākais.

Paldies, Nemo, ka esi labākais suns, kāds vien var būt.

Es rakstu šo vilcienā mājup. Tāpēc vari sākt izstaipīt kājas – mēs tūlīties iesim staigāt.