It took twelve years since we’ve lived here, and only this season I have seen my first kingfishers by the river canal – two of them, darting metal-blue from a hole in the banks, gliding so fast and bright that the dark canal itself seemed to shine for a second. Now I see them every other day, as if they’d been there all along, simply waiting for my eyes to be ready.

The world has become gloriously alive. A beaver swam past me the other afternoon as if I were invisible, probably humming some silent tune in his head (let me imagine), busy with his own river-thoughts, unbothered by Nemo or me. A hoopoe calls from my peonie garden now, its soft “hoo-hoo-hoo” threading through the warm summer air. Another pair lingers down the road like a glamrock duo, and I look for them every time I pass.

This has been the most teeming spring and summer I can remember. I’ve seen more fox tracks in the sand than I ever noticed before. A white heron like a huge and silent angel leaving the reeds the moment we arrive. I’ve followed the flashing wings of dragonflies by the river, learned to tell a marsh marigold from a buttercup, and stopped to look at a dead mole on the meadow path not with horror, but with a strange kind of reverence. Death, too, when named, feels less like erasure and more like another note in the great, unending song of the world…

The change didn’t happen suddenly. It came in layers, after years of walking, watching, and listening, and also reading. And partly it is definitely thanks to having a dog for the last two years with his nose and ears and eyes far better than mine and with my new job to scan the horizon.

A gull is one thing. A herring gull, with its sharp yellow beak with a red dot and fierce cry, is another. The word itself is a bridge. Once you cross it, you cannot go back to seeing the world as anonymous. It’s as if language hands you a magnifying glass: suddenly, the blurred edges sharpen.

And with names comes attachment. You cannot love “all trees” in the same way you love this old willow by the river, the one with a hollow where blue tits create a nest each spring.

Even the buttercups have changed. For years they were just “yellow flowers,” a bright scatter in the grass. But this spring, I began to say their name (which I knew but didn’t use) more often and softly for only me and meadow to hear – buttercups, buttercups – and suddenly each one felt like a small deliberate lacquered star. Say the word, and the field is no longer just a blur of yellow – it becomes a constellation of meaning. Say the word, and it becomes a spell.

This season, the forest is (awfully) full of slow worms – where were they all the other years? And by the riverside, grass snakes move like living currents. I’ve even started using a bird-song identifier app. One evening in May, I turned it on during a walk with Nemo, and it was as if the trees themselves had turned into a social network—more than ten different species singing at once, a live feed on my screen of their names.

Or when a wood pigeon crashed into my window and left behind the strangest, saddest portrait: the outline of his head and beak, even the faint impression of each oily feather on his chest pressed against the glass. He flew away, thank God, and I hope he wasn’t too hurt, but the portrait is still there. I haven’t washed it off – only cleaned the glass around it – also because I think that a bit smudged windows save lives.

Not everyone is that lucky. After the storm, I found a dead beaver on the beach and could see his magnificent tail up close, and half a seal a little further on. In the forest, we have been watching a dead fox change with the weeks: at first whole, then hollow, now nothing but a terrible smile and a few bones fringed with fur. “Turn left at the dead fox,” we say now, and it feels as natural as saying “turn by the old oak.”

And one day, in that same forest, a dead jay lay across the path, its feathers still impossibly bright. To my eldest son’s horror, I touched it. I even plucked two blue-striped feathers and slipped them into my pocket. Beauty, even here.

Yet there are gentler moments, too. One afternoon I was weeding my roses when a hedgehog waddled up and settled beside me as if to share a wordless secret. I didn’t understand, of course. I’m still not that fluent in interspecies language. Maybe that’s the point.

The immensely inspiring writer and artist (and so much more) Tomi Ungerer once said that children must never learn vague words like “tree” or “bird” or “stone,” but their true names instead: forget-me-not, granite, pegmatite. Because naming is about attention.

When you name a thing, you see it. When you see it, you cannot help but care (though my sons might disagree when it comes to slugs and spiders). And once you care, the world rearranges itself around that care: the canal is no longer just water, but a place where kingfishers and beavers live; the path in the forest bends past a fox who is slowly turning back into earth; the garden is shared with a hedgehog who sometimes visits or maybe even lives there.

You can see also nameless things, of course, and my son, who learned to speak fluently only later in his life, remembers it well that he had thoughts without words. And yet language is a terrific way to sharpen your senses even more.

But knowing names also begins with not knowing them. There is something humbling, and strangely thrilling, in saying, “I don’t know what this is.” This spring, my friend Laura helped me name the strange ducks I kept seeing on the sea – common shelducks, only passing through for a brief stay. Yet I still don’t know so many names. Sometimes I am simply lazy, sometimes shy to ask someone who knows. But I have learned that this is part of the work: there’s a library for every unanswered question, a field guide for every curiosity, and the world keeps waiting, patient and endless, for me to open the next book (or Google at least).

Then there’s another side of nature and names. Recently, in Ķemeri National Park – part of my own city, Jūrmala – a pink slime mold was discovered for the very first time in the world. Lycogala persicum or the ‘peachy wolf-milk’, no bigger than a pinhead, appeared like tiny pink bubbles scattered on rotting wood. One thing is to learn a name; another, entirely more miraculous, is to give a name to something that has never been named before. That act turns an ordinary walk in the woods into an expedition across an unmapped universe.

Books, poems, and artworks do the same transformative work as naming. They offer eyes. That’s how the Sea Library collection began – out of a lack of words for the sea.

Now I have a pocket full of spells.

Pagājuši divpadsmit gadi, kopš dzīvojam šeit, un tikai šajā sezonā pirmo reizi ieraudzīju zivju dzenīšus pie upes kanāla – divus, ar metālziliem spārniem, izšaujamies no alas krastā, tik ātrus un spožus, ka pats tumšais kanāls uz mirkli šķita iemirdzamies. Tagad redzu viņus ik pārdienas – it kā viņi visu laiku būtu bijuši tepat, vienkārši gaidījuši, līdz manas acis būs gatavas.

Pasaule ir kļuvusi brīnišķīgi dzīva. Kādu pēcpusdienu bebrs peldēja man garām, it kā es būtu neredzama – droši vien dungodams kādu klusu meldiņu (ļaujiet man iztēloties), aizņemts ar savām upesdomām, netraucēts ne no Nemo, ne manis. Tagad pupuķis sauc manā peoniju dārzā – viņa maigais “pu-pu-pu” vijas cauri siltajam vasaras gaisam. Cits pāris mitinās netālu pie ceļa kā kāds glemroka duets, un es ikreiz viņus meklēju, kad eju garām.

Šis ir visdzīvīgākais pavasaris un vasara, kādu atceros. Esmu redzējusi vairāk lapsu pēdu smiltīs nekā jebkad agrāk. Baltā gārņa pacelšanās no niedrēm – kā milzīga, klusa eņģeļa spārnu vēziens – tieši brīdī, kad tuvojamies. Esmu sekojusi spīdīgajiem spāru spārniem pie upes, iemācījusies atšķirt purva zeltstarīti no gundegas un apstājusies pie beigtā kurmja uz pļavas takas – nevis ar šausmām, bet ar savādu cieņu. Arī nāve, kad tai piešķir vārdu, vairs nešķiet izdzēšana – drīzāk vēl viena nots bezgalīgajā mūzikā…

Šīs pārmaiņas nenotika pēkšņi. Drīzāk pakāpeniski – pēc gadiem ilgas iešanas, vērošanas, klausīšanās un arī lasīšanas. Daļēji tas noticis arī pateicoties sunim, kurš jau divus gadus ar savu degunu, ausīm un acīm, kas daudz asākas par manējām, ir devis man jaunus apvāršņus.

Kaija ir viens. Bet sudrabkaija – ar aso dzelteno knābi un dzidri spalgo saucienu – ir kas pavisam cits. Pats vārds ir kā tilts. Kad tu tam pārej pāri, vairs nav iespējams pasauli redzēt kā anonīmu. Valoda kļūst par palielināmo stiklu – izplūdušās malas pēkšņi kļūst asas.

Un ar vārdiem nāk pieķeršanās. Tu nevari mīlēt “visus kokus” tāpat kā šo vienu veco vītolu pie upes – to, kurā ir dobums, kur katru pavasari zīlītes vij ligzdu.

Pat gundegas ir mainījušās. Gadiem tās bija vienkārši “dzeltenas puķītes” – košs punktiņu birums zālē. Bet šajā pavasarī sāku biežāk un klusāk izrunāt viņu vārdu (kuru zināju, bet nelietoju) – gundegas, gundegas – it kā tikai sev un pļavai. Un pēkšņi katrs zieds kļuva kā maza, apzināta, lakota zvaigznīte. Nosauc to vārdā, un lauks vairs nav dzeltena migla – tas kļūst par nozīmju zvaigznāju. Nosauc to, un tas kļūst par buramvārdu.

Šosezon mežs ir (biedējoši) pilns glodenēm – kur viņas bija visus iepriekšējos gadus? Un pie upes – zalkši kustas kā dzīvi ūdens viļņi… Esmu pat sākusi lietot putnu dziesmu atpazīšanas lietotni. Vienā maija vakarā, staigājot ar Nemo, ieslēdzu to, un šķita, ka koki pārvērtās par sociālo tīklu – vairāk nekā desmit dažādas sugas dziedāja reizē, un ekrānā parādījās viņu vārdi – tiešraide no koku dzīves.

Vai arī tas mirklis, kad meža balodis ietriecās manā logā un atstāja savādo, skumjo portretu: galvas un knābja kontūru, pat katras gudzas spalvas nospiedumu uz stikla. Balodis aizlidoja, paldies Dievam, un ceru, ka nebija ievainots, bet portrets joprojām te ir. Neesmu nomazgājusi – tikai stiklu ap to – arī tāpēc, ka domāju: nedaudz netīri logi varbūt glābj dzīvības.

Ne visiem tā veicas. Pēc vētras atradu mirušu bebru guļam pludmalē, kas ļāva man pimoreiz tik tuvu izpētīt tā brīnumaino asti, un mazliet tālāk mētājās puse roņa. Mežā šovasar vērojam mirušu lapsu, kas mainās nedēļu gaitā: sākumā tā bija pilnīga, tad izdilusi, tagad – tikai briesmīgs smaids un daži spalvu apvīti kauli. “Nogriezties pie beigtās lapsas,” mēs tagad sakām – tikpat dabiski kā “pie vecā ozola”. Un kādu dienu tajā pašā mežā – beigts sīlis uz takas, tā spalvas vēl neticami spilgtas. Par šausmām savam vecākajam dēlam, es tam pieskāros. Pat izplūcu divas zilas, svītrainas spalvas un iebāzu kabatā. Skaistums – arī šeit.

Tomēr ir arī maigāki brīži. Vienā pēcpusdienā, ravējot rozes, man blakus pieklumburēja ezītis un apsēdās tā, it kā gribētu padalīties kādā klusā noslēpumā. Es, protams, nesapratu. Vēl neesmu tik prasmīga starpsugu sarunās. Varbūt tieši tā tam ir jābūt.

Ārkārtīgi iedvesmojošais rakstnieks, mākslinieks (un vēl tik daudz kas cits) Tomī Ungerers reiz teica, ka bērniem nekad nevajadzētu mācīt tik izplūdušus vārdus kā “koks” vai “putns” vai “akmens” – viņiem uzreiz ir jāmāca īstie vārdi: neaizmirstule, granīts, pegmatīts. Jo vārda došana ir uzmanības forma.

Kad nosauc kādu lietu, tu to ieraugi. Kad to ieraugi – nevari nemīlēt (kam, iespējams, iebilstu mani bērni attiecībā uz kailgliemežiem un zirnekļiem). Un kad tev rūp, pasaule pārkārtojas ap šo rūpi: kanāls vairs nav tikai ūdens, bet vieta, kur dzīvo zivju dzenīši un bebri; meža taka lokās gar lapsu, kas lēnām kļūst par zemi; dārzs ir kopīgs ar ezīti, kurš reizēm nāk ciemos – vai varbūt pat dzīvo tur.

Protams, iespējams redzēt arī nenosauktas lietas, un mans puika, kurš valodu apguva vēlāk, labi atceras, ka domas iespējamas arī bez vārdiem. Un tomēr – valoda ir lielisks instruments, kas vēl vairāk asinās sajūtas.

Bet vārdu zināšana sākas ar nezināšanu. Ir kas pazemīgs un reizē iedvesmojošs pateikt: “Es nezinu, kas tas ir.” Šajā pavasarī mana draudzene Laura palīdzēja atrast vārdu savādajām pīlēm, kurus redzēju pie jūras pirmo reizi – izrādās – Sāmsalas dižpīles, tikai piestājušas pa ceļam. Es joprojām nezinu tik daudzus vārdus. Dažreiz vienkārši aiz slinkuma, citreiz – tāpēc, ka kautrējos jautāt, kādam, kas zina. Bet esmu iemācījusies, ka tā ir daļa no procesa: ir bibliotēka katram neatbildētam jautājumam, atrodas ceļvedis katrai ziņkārei, un pasaule turpina gaidīt – pacietīga un bezgalīga –, līdz atvēršu nākamo grāmatu (vai vismaz gūgli).

Un tad ir vēl cita vārdu un dabas puse. Ķemeru Nacionālajā parkā – kas ir daļa manas pilsētas Jūrmalas – pirmoreiz pasaulē atklāta koši rozā gļotsēne. Lycogala persicum jeb persiku vilkpienaine, ne lielāka par adatas galviņu, parādījās kā sīkas rozā bumbiņas uz satrupējuša koka. Viena lieta ir apgūt vārdu; pavisam cita – dot vārdu kaut kam, kas nekad agrāk nav ticis nosaukts. Tas pārvērš vienkāršu pastaigu mežā par ekspedīciju neapzinātā Visumā.

Grāmatas, dzeja un māksla dara to pašu pārveidojošo darbu kā vārda došana. Iedod acis. Tā reiz radās arī Jūras bibliotēka – no tā, ka man trūka vārdu jūrai.

Tagad manas kabatas pilnas buramvārdiem.