Dear friend,

Our September began with a wish. Kristians wanted to see the Milky Way in the night sky, so on one of the first nights of September, the four of us set out for the nearest moss bog (8000 years old) – a protected nature park with a beautiful wooden boardwalk. We left the car in the parking lot and, with flashlights, walked through the forest while Emīls told spooky stories about the bog witch until we arrived. Above us was a honey-colored, almost full moon, and there, alongside the Milky Way, we also saw the northern lights. Kristians lay down on his back on the wooden path to photograph the magical view, and we all sank into the velvety silence of the night, where the bog lived a life of its own. In the distance, we heard migrating birds. A magical warm night – a gift at the very start of the month.

Everywhere around me in September there were dragonflies. If summer was the season of kingfishers for me, then autumn began with dragonflies – by the river in the village, in my garden, and also by the sea. Their delicate wings shimmered like tiny lanterns, reminding me of transformation, adaptability, and lightness of being. They became my companions into the new season, carrying me from the brightness of summer into the reflective depths of autumn.

September brought many gifts. At the very start of September, I received unexpected news: I was chosen among the Outstanding Women Achievements by the lifestyle and fashion magazine Pastaiga. I was recognized for my work at the National Library of Latvia, where I have been the editor of the Latvian Library Portal for three years. In that role, I usually love to remain in the background, shining light on the stories of libraries and librarians. My heart belongs to the Sea Library, but this recognition touched me deeply, even if it came from the world I consider more practical and sustaining. To be placed among women in science, media, culture, and business was both surprising and an honor.

September also brought a great literary gift. At the end of August, I won a giveaway of the Booker Prize longlist, and this month a large box of books and beautiful stationery arrived at my door. A third part of the prize – a picnic basket – still travels toward me. As the shortlist was announced this month, I looked at all the longlisted books and felt lucky to be invited to read along with the world.

Another journey continues quietly and joyfully: I am writing my book about sea connected libraries. The paperwork is still not finished, so I cannot yet share all the details, but the writing has begun, and it is an adventure to reach out to libraries across the world, collect their stories, and feel their presence from afar. And alongside it, Letters to the Sea keep arriving from unexpected coasts. The beginning of this adventure was in May, when I didn’t know if anyone would reply at all – but the letters keep coming, and to me they are like treasures that I turn over in my fingers, examine, share, and keep.

At home, September was also the month of new beginnings for my sons. My eldest, in his final year of secondary school, has started distance learning. It is a way to help him steer the stormy seas of adolescence while giving time and space to study at his own rhythm. Already I can see the peace it brings him, and I am grateful. My youngest finally joined the Jūrmala Football School – a dream he has had for a couple of years. Now four evenings a week, while he plays, I walk along the nearby beach for an hour. This unexpected gift of sea time, woven into our daily routine, feels like grace.

Nature too gave its blessings. September was mostly like summer; only at the very end did autumn arrive with coats. In my first flower garden, dahlias are still blooming, a few roses have even begun their second act, and I change the flowers in the vases every couple of days.

And with Nemo, my border collie, life has been slower. His broken paw is healing, though we are still in another month of recovery. Without running and jumping, we have discovered new things together: even more nose games, mind games, slower explorations of new places. It has shown me that even with his wild collie spirit, he thrives most on being fully together, not just counting miles. Similarly to me, when reading books, what matters most is to savor the story face to face with the characters, rather than rushing to meet self-imposed quotas.

This month has also been about ancestry and family. Each weekend I published a new fairy tale for the series “The Girl with the Blue Dog”, born from the fragments of my unfinished memoir. 7 out of 10 already out there. It surprised me to be writing fairy tales at all, but they come as if with closed eyes, weaving memory and imagination. One tale allowed me to meet my grandfather Edgars Iltners, a painter who died before I was born. To visit him in a story felt wondrous. And on one September Sunday, all the women of our family gathered – mothers, daughters, sisters, grandmothers, and children. We do this on regular basis. This time the theme was France: we ate onion soup, baguettes, éclairs, laughed, dressed in French style, and took playful photographs while smoking cigarettes (even if none of us smoke). It was a celebration of family tribe, creativity, kids and joy. Also on that September Sunday, when I walked five kilometers through Jūrmala and along the sea with the boys and my mother.

And now, as I write these words in my notes, it is the last day of September. I am sitting by the sea on this for me new beach, near the football field where my youngest plays. The sea has retreated, and I walk upon the seabed, watching gulls and crows, feeling as though I stand at the end of an island. Here I think of my Sea Library pilgrimage – not to buy new books for a year. This path has brought me unexpected gifts: the Booker bundle, books arriving from supporters, and the slow journey of Ahab’s Wife, a book so large I am glad it cannot be finished too quickly.

Another new rhythm has begun in September: a daily 15 minutes of reading at the National Library, initiated by a coworker of mine. At first, sitting among colleagues with our books felt almost too intimate, but soon it became an anchor in the middle of the day. Fifteen minutes of silence, fifteen minutes of words – afterwards, the whole day flows differently, more grounded, more calm. Another colleague gave me a small gift today from the island of Gozo in Malta: a sweet, unhurried little turtle, covered in flowers, carrying the warm light of a candle within it.

So September leaves me full of gratitude. For recognition, gifts, writing and family, for the slow healing of a paw, for fairy tales and flowers, for the sea, and for books that never cease to open new worlds.

And then, when I had finished writing these lines in my notes, I saw something closer to the water’s edge. I stood up from the bench and went to check. Yes, it was a buoy. Broken off, bright orange, one side covered in barnacles. I knew at once – it was my September souvenir. I don’t know why, but I took off my red Cousteau hat, placed it on the buoy, and carried it home – to the Sea Library. My first buoy here. A floating sign, says the dictionary. Let’s float into October.

How was your September?

With love,
Anna
Sea Librarian

Mūsu septembris iesākās ar vēlēšanos. Kristianam bija vēlme redzēt Piena Ceļu nakts debesīs, tāpēc vienā no pirmajām septembra naktīm visi četri devāmies uz tuvāko sūnu purvu (8000 gadus senu) – aizsargājamu nacionālo parku ar skaistu koka laipu. Mēs atstājām mašīnu stāvlaukumā, ar lukturīšiem devāmies cauri mežam, Emīls stāstīja bailīgus stāstus par purva raganu, līdz bijām klāt. Virs mums bija medus krāsas, gandrīz pilns mēness, un tur, līdzās Piena Ceļam, mēs ieraudzījām arī ziemeļblāzmu. Kristians nogūlās uz muguras uz dēļu takas, lai nofotogrāfētu pasakaino skatu, un mēs visi ieslīgām samtainā nakts klusumā, kurā purvs vada pats savu dzīvi. Tālumā dzirdējām gājputnus. Maģiska silta nakts, dāvana jau pašā mēneša sākumā.

Visapkārt man septembrī lidinājās spāres. Ja vasara man bija zivju dzenīšu laiks, tad rudens sākās ar spārēm – pie upes, ciemata ielās, manā dārzā un arī pie jūras. Viņu trauslie spārni vizēja kā mazi lukturīši, atgādinot par pārvērtībām, pielāgošanos un vieglumu būt. Tās kļuva par manām pavadonēm jaunajā gadalaikā, vedot mani no vasaras spožuma uz rudens apcerošo dziļumu.

Septembris atnesa virkni dāvanu. Pašā septembra sākumā saņēmu negaidītu ziņu – esmu iekļuvusi Latvijas izcilāko sieviešu sasniegumu sarakstā, ko ik gadu veido dzīvesstila un modes žurnāls “Pastaiga”. Mani ievēroja par darbu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur jau trīs gadus esmu Latvijas Bibliotēku portāla redaktore. Šajā darbā parasti vēlos palikt aizkulisēs, izceļot bibliotēku un bibliotekāru stāstus. Mana sirds pieder Jūras bibliotēkai, bet šis atzinums mani patiesi aizkustināja, kaut arī nāca no pasaules, ko uztveru vairāk kā praktisku un uzturošu, ne sapņainu. Tomēr būt līdzās zinātnes, kultūras, mediju un biznesa sievietēm ir gan pārsteigums, gan liels gods.

Septembris atnesa arī lielu literāru dāvanu. Augusta beigās uzvarēju izlozē un saņēmu Bukera balvas garo sarakstu – lielu kasti ar grāmatām un skaistu kancelejas piederumu komplektu. Vēl trešā dāvanas daļa – piknika grozs – ir ceļā. Kad tika paziņots īsais saraksts, es jau turēju šīs grāmatas rokās un jutos īpaša, ka varu lasīt reizē ar pasauli.

Turpinu arī rakstīt savu grāmatu par bibliotēkām, kas saistītas ar jūru. Līguma detaļas vēl nav noslēgtas, tādēļ nevaru stāstīt vairāk, bet rakstīšana jau notiek. Tā ir brīnišķīga piedzīvojuma sajūta – iepazīt bibliotēkas visā pasaulē, vākt viņu stāstus. Un paralēli turpinu saņemt Vēstules jūrai no visdažādākajiem krastiem. Šī piedzīvojuma sākums bija maijā, kad nezināju, vai kāds vispār atbildēs, bet vēstules turpina nākt, un man tās ir kā dārgumi, kurus grozu pirkstos, izpētu, dalos un saglabāju.

Arī mājās viss sācies pa daļai no jauna. Mans vecākais dēls, pēdējā pamatskolas gadā, pārgāja uz attālinātām mācībām, lai kaut mazliet pasargātu viņu no pusaudžu vētrām un dotu iespēju mācīties savā ritmā. Jau tagad redzu, cik daudz miera tas viņam atnesis, un esmu pateicīga, ka ir tāda iespēja. Mans jaunākais beidzot pievienojās Jūrmalas Futbola skolai – sapnim, ko loloja jau pāris gadus. Četras reizes nedēļā, kamēr viņš trenējas, es stundu gar jūras malu eju pastaigā. Tā ir negaidīta dāvana manai krāsaini pieblīvētajai ikdienai – tik daudz jūras.

Daba arī dāvāja savu prieku. Septembris lielākoties bija vasarīgs, tikai beigās atnāca rudens ar mēteļiem. Manā pirmajā puķu dobē vēl joprojām zied dālijas, otro cēlienu sākušas pat dažas rozes, un vāzēs puķes nomainu ik pēc pāris dienām.

Bet ar Nemo, manu borderkolliju, dzīve bijusi lēnāka. Pēc mēneša atveseļošanās viņa lauztā ķepa vēl turpina dzīt un mums jāturpina tikpat rāmi vēl līdz oktobra beigām. Bez skriešanas un lēkšanas mēs atklājām arvien jaunas lietas – vēl vairāk prāta spēles, ostīšanās spēles, jaunas pastaigu vietas. Esmu ieraudzījusi, ka pat ar viņa neganto kollija garu viņam visvairāk vajadzīga ir mūsu kopā būšana, ne tik daudz kilometru skaitīšana enerģijas izlādei. Līdzīgi kā man, lasot grāmatas, svarīgāk par visu ir baudīt stāstu aci pret aci ar grāmatas varoņiem, ne tik daudz steigties izpildīt pašizdomātas kvotas.

Šis mēnesis bija arī par dzimtas un ģimenes svinēšanu. Katru nedēļas nogali publicēju jaunu pasaku, kas radusies no manas nepabeigtās memuāru grāmatas. Pati brīnos, ka rakstu pasakas, bet tās nāk kā ar aizvērtām acīm. Vienā no tām sastapu savu vectēvu Edgaru Iltneru, gleznotāju, kuru dzīvē nesatiku, viņš nomira pirms es piedzimu, bet pasakā viņu satikt bija brīnums. Un vienā no septembra svētdienām sanācām kopā visas mūsu cilts sievietes – mammas, meitas, māsas, vecmāmiņas, arī bērni. Jau vairākus gadus darām to regulāri. Šoreiz tēma bija Francija – sīpola zupa, bagetes, ekleri, smiekli un fotogrāfijas franču stilā. Smēķējām cigaretes, sakasītiem matiem un nogurušām acīm, pat ja neviena no mums īsti nepīpē. Tā bija dzīves svinēšana visā tās pilnībā. Arī tajā septembra svētdienā, kad ar puikām un manu mammu nogājām piecus kilometrus pa Jūrmalu un gar jūru.

Šodien, septembra pēdējā dienā, rakstu tieši te – pie jūras. Šī ir man jauna pludmale pie futbola laukuma, kur trenējas Niklāvs. Te ir neticami daudz kaiju un vārnu. Jūra ir atkāpusies, un es staigāju pa rievaino jūras gultni kā pa savas pasaules malu. Domāju par Jūras bibliotēkas svētceļojumu – gadu bez jaunu grāmatu pirkšanas. Šis ceļš man atnesis negaidītas dāvanas: Bukera grāmatas, bibliotēkas draugu sūtījumus, kurus sarindošu sea-library.com, un lēnu, dziļu lasīšanu kopā ar “Ahaba sievu”.

Starp citu, septembrī sākām jaunu tradīciju arī Nacionālajā bibliotēkā – pateicoties kolēģei, gandrīz katru dienu 15 minūtes kopā lasām. Sākumā šķita dīvaini, jo lasīšana man ir ļoti intīma nodarbe. Bet tagad tā ir jau kā tāds jēgpilns enkurs darba dienas vidū. Piecpadsmit klusuma minūtes ar grāmatu, un pēc tam viss rit mierīgāk, dziļāk. It kā tik īss laiks, bet tik daudz maina. Kāda cita kolēģe šodien iedeva man mazu dāvaniņu no Gozo salas Maltā: mīļu, nesteidzīgu, puķēm apaugušu bruņurupucīti, kurš nes siltu svecītes gaismu sevī. Šķita kā manas dvēseles simbols.

Un tad, kad šīs rindas biju pabeigusi savās piezīmēs, pamanīju kaut ko izskalotu pludmalē tuvāk ūdens malai. Piecēlos no soliņa un aizgāju apskatīt – jā, tā bija boja. Notrūkusi, koši oranža, viens sāns apaudzis ar gliemežvākiem. Uzreiz zināju – tas ir mans septembra suvenīrs. Nezinu kāpēc, bet noņēmu savu sarkano Kusto cepuri, uzvilku to bojai un vedu mājās – uz Jūras bibliotēku. Mana pirmā boja. Peldoša zīme, kā rakstīts vārdnīcā. Iepeldam oktobrī.

Kas Tev patika septembrī?

Ar mīlestību,
Anna
Jūras bibliotekāre