Recently, I talked with Marta about how I’m not goal-oriented by nature. I like to set goals, yes, but what truly matters to me is the process – the journey. Sometimes the more impossible a goal seems, the more it ignites a creative fire inside me. Maybe that’s why, when I was just a kid, I took a Chinese–English dictionary from my parents’ shelf, opened my notebook, and set out on a journey to rewrite each character and its meaning. I didn’t get far, and yet it didn’t matter that I would probably never achieve the goal. I enjoyed the process, moving toward the impossible. Even those few characters mattered.

The Sea Library, too, is something on the verge of impossible – nearly imagined, and yet real. Of course, it would be nearly impossible (though I would never say impossible without the “nearly”) to collect all the books about the sea. But it doesn’t matter. It drives me, and the library thrives. One book at a time. One story. One encounter with readers, writers, donors. The “goal” is far enough away that I don’t bother about it; I simply enjoy the process of being the sea librarian – guardian of stories about the sea, keeper of its memory. Here and now.

To read my name in UK or US book-business news is a childish dream, and yet an impossible goal that I saw this morning manifesting before my own eyes on my screen. Manifesting is a word worn thin as an old sock these days, and yet I still want to hug the girl who once started rewriting characters, unafraid of never finishing. And I want to hug the past me who never stopped walking toward publishing my book out there, not just here in Latvia (I did publish a book about my dad, the artist, years ago here in Latvia).

And because I am a worshiper of process, of journey rather than destination, I am enjoying every part of this new adventure. Including the first video call with my editor – who also happens to be the Publishing Director of the wonderful Facet Publishing. While we connected a Monday morning in Jūrmala with a Monday morning in London, Nemo, a herding working dog who is calmest when I do my job, lied down next to me and fell asleep.

And I am also enjoying being mentioned in BookBrunch (you can read it here) – a rare moment when someone from Latvia appears there. I am proud, especially today, November 18, when we celebrate Independence Day in Latvia. It was also on this day, November 18, that 23 years ago I met a young guy under a bridge by the river Daugava. It was a blind date; I was 18, and I trusted the journey. I’m so glad I did.

Emīls and I are still together, living in this old wooden house with our two sons, Kristians (16 in two months) and Niklāvs (11 in a month), and Nemo, our guardian. Here, under this roof, the Sea Library has grown – under my wings of imagination, courage, and trust.

Thank you!

Nesen runāju ar Martu par to, ka pēc dabas neesmu uz rezultātiem vērsts cilvēks. Man patīk izvirzīt mērķus, jā, bet patiesi svarīgs man ir process – ceļš. Reizēm jo neiespējamāks šķiet mērķis, jo spēcīgāku radošu uguni tas manī iededz. Varbūt tieši tāpēc, kad biju pavisam bērns, paņēmu no vecāku plaukta ķīniešu–angļu vārdnīcu, atvēru kladi un devos ceļojumā – pārrakstīt katru hieroglifu un tā nozīmi. Tālu netiku, un tomēr nebija svarīgi, ka mērķi, visticamāk, nesasniegšu. Es baudīju procesu – virzīšanos pretī neiespējamajam. Arī tie daži hieroglifi bija svarīgi.

Arī Jūras bibliotēka ir kaut kas uz neiespējamā robežas – teju iztēlota un tomēr īsta. Protams, savākt visas grāmatas par jūru būtu gandrīz nereāli (un tomēr es nekad neteiktu “nereāli” bez vārda “gandrīz”). Bet tam nav nozīmes. Tas mani dzen uz priekšu, un bibliotēka zeļ. Viena grāmata pēc otras. Viens stāsts. Viena satikšanās ar lasītāju, rakstītāju, dāvinātāju. “Mērķis” atrodas pietiekami tālu, lai es par to nedomātu un vienkārši baudītu procesu – būt jūras bibliotekārei, jūras stāstu sargātājai, jūras atmiņas glabātājai. Te un tagad.

Redzēt savu vārdu Lielbritānijas vai ASV grāmatniecības ziņās ir bērnišķīgs sapnis – un tomēr neiespējams mērķis, kas šorīt manā ekrānā manifestējās redzamā formā. “Manifestēties” mūsdienās ir vārds, kas izdilis kā zeķe, un tomēr man gribas silti apskaut to meiteni, kura reiz sāka pārrakstīt hieroglifus, nebaidoties tā arī nekad netikt līdz galam. Un arī to agrāko sevi, kura nepārstāja iet uz priekšu, lai kādu dienu izdotu savu grāmatu tur, ārpus Latvijas (jo te Latvijā man jau iznāca reiz grāmatiņu par tēti kā mākslinieku).

Tā kā esmu procesa un ceļa, ne galamērķa cilvēks, es izbaudu katru arī šī jaunā piedzīvojuma daļu. Tai skaitā pirmo videozvanu ar savu grāmatas redaktoru – kurš vienlaikus ir arī brīnišķīgās Facet Publishing izdevniecības direktors. Kamēr savienojām pirmdienas rītu Jūrmalā ar pirmdienas rītu Londonā, Nemo – mans ganu darba suns, kurš vismierīgākais kļūst tieši tad, kad es strādāju – nogūlās blakus un aizmiga.

Baudu arī to, ka tiku pieminēta BookBrunch (vari izlasīt šeit) – reti kurš no Latvijas tur nonāk. Un es esmu lepna, jo īpaši šodien, 18. novembrī, kad Latvijā svinam Latvijas Neatkarības dienu. Un tieši šodien, 18. novembrī, pirms 23 gadiem es satiku jaunu puisi zem tilta pie Daugavas. Tas bija aklais randiņš; man bija 18, un es uzticējos. Un tik labi, ka uzticējos.

Ar Emīlu esam kopā vēl šodien, dzīvojam šajā vecajā koka mājiņā ar mūsu diviem dēliem – Kristianu (kuram pēc diviem mēnešiem būs 16) un Niklāvu (kam pēc mēneša būs 11) – un ar Nemo, mūsu sargu. Te, zem šī jumta ir izaugusi arī Jūras bibliotēka – zem maniem iztēles, drosmes un uzticēšanās spārniem.

Paldies!