Almost twenty years ago, on July 21, 2006, a young humpback whale was discovered in the Gulf of Riga in the Baltic Sea, near the coast of Dunte, Latvia. The whale was already dead when it was brought ashore, and its skeleton was preserved as an exhibit. For many years, the skeleton was displayed at the Riga National Zoo, but over time it darkened and developed an unpleasant smell.
Last year, between late February and early March, the skeleton was dismantled and sent to the Netherlands for restoration. The team at Inside Out Animals carefully numbered each bone, wrapped them individually in white cotton cloth, and prepared the entire skeleton for transport, delivering it to their workshop. The company has more than 30 years of experience working with museum and zoo exhibits.
The whale has now just returned to the Riga ZOO. After a year away, it will be on display from mid-February at the zoo’s Environmental Education Center “Zinarium,” which opened to visitors in 2024. The center’s mission is to educate and raise awareness about the environment, its inhabitants, and the role of humans within nature. In photographs, the skeleton resembles a white angel of the sea — its powerful flippers, formed from elongated, finger-like bones, spread like wings above the central hall, inspiring care for the sea and its creatures.
The Sea Library was curious to learn more about the profession of taxidermy and the work involved in preparing specimens for display in museums and zoos. In the ongoing interview series “When I Grow Up,” I explore the many professional paths the sea can lead to. For this reason, I invited Mickel van Leeuwen, founder of Inside Out Animals, to share more about the restoration of this special whale and about his profession.
In the interview, van Leeuwen also reflects on his lifelong connection to this work, explaining that his fascination with animals and bones began when he was just four years old, spending time outdoors, searching for bones and small skulls, and carefully cleaning them at home. He speaks as well about some of the most remarkable moments from his career, including the discovery of ambergris while dissecting a 27-ton sperm whale in 2012 – a rare find that later helped fund a new whale exhibition in the Netherlands. Throughout the conversation, he emphasizes that every animal he works with is treated with deep respect, acknowledging that each specimen was once a living being.
Can you tell us the story of this humpback whale – where it came from and how it eventually reached your workshop?
Most of the history of the specimen is known by Riga ZOO itself. It was found dead, floating in the Baltic Sea near the coast of Latvia around 20 years ago. For Riga ZOO, I prepared the huge skull of Radza, the elephant bull, years ago, so they had my contact details and knew of my taxidermy work. The zoo contacted me to ask if I could restore the skeleton for display in the new building.
What can a skeleton reveal about this whale’s life? Can a skeleton be read like a book – a record of a life written in bone?
A skeleton can tell you a lot about the animal’s life. In this specimen, you can see it was a sub-adult, so still a young animal, but already around 10 m long in life.
Was there anything unique or unexpected about this particular whale once you began working with its bones?
Sadly, the skeleton was in a really bad condition, mostly because the dissection was partly done with a chainsaw, which caused a lot of damage to the bones. Also, parts were missing, probably lost during the dissection. The bones were still full of grease and dried-up tissue between the vertebrae. However, there were no visible abnormalities in the bones themselves.
Can you walk us through the main stages of restoring a whale skeleton? Where do you start, and what comes next?
If the skeleton is mounted earlier, we often first remove the old steel and frame parts to create just a skeleton where every bone is separated. In this case, there were a lot of steel pins hammered into the bones themselves. We had to take everything out using steel grinders. After transport to our workshop, we start cleaning the bones using lots of soap and power hoses. When the skeleton is full of grease, we hoist the bones into our maceration tanks. This process with warm water can take weeks or even several months. After that, the bones go into a solution of hydrogen peroxide to remove bacteria and bleach the skeleton. After this process, the bones are hoisted out and left to dry for several weeks in sun and wind. When the bones are completely dry, repairs are done on broken and missing parts. Finally, a design is made for a framework that will support the bones, forming an anatomically correct skeleton.
Often, we start with a fresh, dead whale by taking all the bones out through dissection. Working like this from the start ensures that all bones are removed without damage. Restoring an already existing, older whale skeleton is, of course, a different kind of job.
Which part of the restoration demanded the most patience or ingenuity?
The bones were covered with some kind of wood glue, and underneath there was a lot of grease. Removing the glue took longer in our tanks. We also don’t know exactly why the glue was applied in the first place.
Which part of the restoration process did you enjoy the most, and why?
Restoring the bones themselves – repairing broken and missing parts. But also dismantling the skeleton on location at Riga ZOO was nice: taking it away from the old location, knowing it will get a better “life.”
How do you balance scientific accuracy with the need to make the skeleton stable and readable for the public?
Safety always comes first, especially when suspending a larger specimen for public display. But we always assemble the skeleton in a correct and anatomical way as accurately as possible. In this case, we had to model missing bone parts to make it more scientifically accurate.
How did you find your way into taxidermy – was it a calling, a coincidence, or a long-held fascination? Could you imagine as a child that you would become a taxidermist?
I already knew from when I was four years old. I spent a lot of time outdoors, always in nature, fascinated by wildlife. Often, I found bones or tiny skulls. I took them home, cleaned them a bit, and went out to find more. This passion grew into my own company. I also worked in a safari park as a zookeeper and as an animal handler with exotic animals for the movie industry, but always alongside my taxidermy work for natural history museums.
When did you first realize that you wanted to work particularly with bones?
Probably also from a young age. I was always interested in animal anatomy. Bones and skeletons are completely real — with stuffed animals, only the skin is real. The rest is modeled and created over a mannequin. Skeletons can also teach you much more about the animal itself.
Can this profession be learned academically, or is it mainly passed down from generation to generation?
Both – I did both. I studied biology and also completed veterinary studies. But being a taxidermist or working with animals is really a way of life – a life full of adventures.
Spending so much time with a single animal – does that create a personal relationship of some kind? And did this particular skeleton get a name yet? 🙂
I always keep some distance from the specimen itself, partly because I work on several projects at the same time. For example, while one skeleton is in a tank for cleaning, I can work on another project. I always have the utmost respect for the (dead) animal – it was alive at some point, and I always treat it with respect.
This skeleton did not receive a name; maybe Riga ZOO has one?
Across your career, what have been the biggest, the smallest, and the most unusual animals you’ve ever restored – and where does this whale sit among them?
In my work, we have already restored many large whale skeletons. Recently, we created a herd of five real Triceratops skeletons, which are now mounted in the Abu Dhabi Natural History Museum. We also prepared a hummingbird only a few centimeters long. But the Riga ZOO whale is unique as well, because it is the first whale we worked on that came from the Baltic Sea.
Do you have any strange, funny, or surprising stories from your work that especially kids would enjoy hearing?
Kids love dinosaurs. We have already mounted three T-rex skeletons, several long-neck dinosaurs, and the herd of Triceratops found in the USA will travel the world — giving many children the chance to see them.
Additionally, while dissecting a dead 27-ton sperm whale in 2012, we found a treasure in its stomach. It turned out to be ambergris, which had great value. The money was used to create a beautiful new whale exhibit in the Netherlands — a story I will never forget.
Do you ever encounter traces of human impact – such as injuries or pollution – when restoring marine animals?
Unfortunately, we find this quite often. Dead whales with fatal wounds from ship propeller blades, fishing nets, and other plastic debris in their intestines. We even found a twisted plastic barrel inside a sperm whale’s stomach. Often, however, the animal is simply found dead on the beach with no obvious cause of death. It is still unclear why whales beach so frequently.
What kinds of books, archives, or references accompany you during a restoration like this?
I have a large personal collection of whale books and use a variety of references. It mostly depends on the species I’m working with. Often, I no longer need books, as I know the anatomy quite precisely.
My cousin Lote from Riga ZOO, who worked with you on this project, told me about a tradition in the Netherlands of having dinner “under the whale.” Is this just a saying, and how did it come about?
It was a common practice in earlier times, not only in the Netherlands. Only wealthy people could own or display a huge whale skeleton. As a form of celebration, banquets and dances were held beneath the skeleton. Some old books even depict drawings of these events. It would be fun to revive this tradition to celebrate and welcome this new educational giant.
What do you hope visitors at Riga ZOO will feel when they stand beneath this whale’s skeleton?
I hope they admire how beautiful nature is and realize that we must protect the natural world and all its creatures. A zoo is an excellent place for people to learn and to see what exists on our blue planet — Earth.
Finally, the skeleton returned to Riga by ferry, carried once more by the sea. What does it mean to you that its last journey was over water?
While crossing the Baltic Sea, we talked about it — the humpback whale waiting in our truck on its final voyage, returning for educational display. It is already a historical specimen, and we are proud to have worked on it. At customs, it’s always amusing when they ask what we have in the back. “Oh, just a dead whale — nothing special.”
Thank you!
All photos by Inside out Animals and Riga ZOO
Gandrīz pirms divdesmit gadiem, 2006. gada 21. jūlijā, Baltijas jūras Rīgas līcī pie Duntes krasta Latvijā tika atrasts kuprvalis. Valis jau bija miris, kad to izskaloja krastā, un tā skelets vēlāk tika saglabāts kā ekspozīcijas objekts. Ilgus gadus tas bija apskatāms Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā, taču laika gaitā skelets kļuva tumšāks un sāka izdalīt nepatīkamu smaku.
Pagājušajā gadā, laikā no februāra beigām līdz marta sākumam, skelets tika demontēts un nodots restaurācijai Nīderlandē. Uzņēmuma Inside Out Animals komanda rūpīgi numurēja katru kaulu, ietina tos baltā kokvilnas audumā un sagatavoja transportēšanai, nogādājot skeletu uz savu darbnīcu. Uzņēmumam ir vairāk nekā 30 gadu pieredze darbā ar muzeju un zooloģisko dārzu eksponātiem.
Tik tikko valis ir atgriezies Rīga ZOO. Pēc gada prombūtnes tas no februāra vidus būs apskatāms zoodārza Vides izglītības centrā “Zinarium”, kas apmeklētājiem durvis vēra 2024. gadā. Centra mērķis ir izglītot un rosināt izpratni par vidi, tās iemītniekiem un cilvēka vietu dabā. Fotogrāfijās skelets atgādina baltu jūras eņģeli – varenās pleznas ar izstieptiem pirkstveida kauliem izplestas kā spārni virs centrālās zāles, iedvesmojot rūpēties par jūru un tās radībām.
Jūras bibliotēku ieinteresēja iespēja tuvāk iepazīt taksidermijas profesiju un darbu, kas saistīts ar eksponātu sagatavošanu. Interviju sērijā “Kad izaugšu”, kurā iepazīstinu ar dažādiem profesionāliem ceļiem, kurp var aizvest jūra, es aicināju Mikelu van Lēvenu, uzņēmuma Inside Out Animals dibinātāju, pastāstīt par šī īpašā vaļa restaurāciju un savu profesionālo ceļu.
Sarunā van Lēvens atklāj, ka viņa interese par dzīvniekiem un kauliem aizsākusies jau četru gadu vecumā – bērnībā viņš daudz laika pavadījis dabā, meklējot kaulus un mazus galvaskausus un tos rūpīgi mājās notīrot. Viņš dalās arī ar spilgtiem notikumiem no savas karjeras, tostarp par ambras atrašanu 2012. gadā, preparējot 27 tonnas smagu kašalotu. Šis retais un vērtīgais atradums vēlāk palīdzēja finansēt jaunas vaļu ekspozīcijas izveidi Nīderlandē. Visā sarunas gaitā caurvijas dziļa cieņa pret dzīvniekiem – apziņa, ka katrs no tiem reiz ir bijis dzīvs.
Vai varat pastāstīt šī kuprvaļa stāstu – no kurienes tas nācis un kā galu galā nonāca jūsu darbnīcā?
Lielākā daļa šī eksemplāra vēstures ir zināma pašam Rīga ZOO. Valis tika atrasts miris, peldošs Baltijas jūrā netālu no Latvijas krasta, apmēram pirms 20 gadiem. Pirms daudziem gadiem Rīga ZOO sagatavoju milzīgo ziloņa tēviņa Radžas galvaskausu, tāpēc viņiem bija mani kontakti un zināšanas par manu taksidermijas darbu. Rīga ZOO ar mani sazinājās, lai noskaidrotu, vai varu atjaunot šo skeletu izstādīšanai jaunajā ēkā.
Ko skelets var atklāt par šī vaļa dzīvi? Vai skeletu var “lasīt” kā grāmatu – dzīves pierakstu kaulos?
Skelets var pastāstīt ļoti daudz par dzīvnieka dzīvi. Šajā gadījumā redzams, ka tas bijis vēl jauns, nepieaudzis dzīvnieks, tomēr jau vairāk nekā deviņus metrus garš.
Vai, sākot darbu ar kauliem, atklājās kas īpašs vai negaidīts?
Diemžēl skelets bija ļoti sliktā stāvoklī, galvenokārt tāpēc, ka dissekcija daļēji tika veikta ar motorzāģi, kas radīja ievērojamus bojājumus kauliem. Turklāt vairākas skeleta daļas trūka – visticamāk, tās tika pazaudētas dissekcijas laikā. Kauli joprojām bija piesātināti ar taukiem, un starp skriemeļiem atradās izžuvuši audi. Tomēr pašos kaulos netika konstatētas redzamas patoloģijas.
Vai varat izskaidrot galvenos vaļa skeleta restaurācijas posmus? Ar ko viss sākas?
Ja skelets iepriekš jau ir bijis samontēts, parasti vispirms noņemam vecās metāla konstrukcijas, lai iegūtu atsevišķi nodalītus kaulus. Šajā gadījumā kaulos bija iedzītas daudzas metāla tapas, kuras nācās izņemt ar slīpmašīnām. Pēc transportēšanas uz darbnīcu kauli tiek rūpīgi mazgāti ar ziepēm un augstspiediena šļūtenēm.
Ja skelets ir stipri piesātināts ar taukiem, kauli tiek ievietoti macerācijas tvertnēs ar siltu ūdeni – šis process var ilgt vairākas nedēļas vai pat mēnešus. Pēc tam kauli tiek ievietoti ūdeņraža peroksīda šķīdumā, lai iznīcinātu baktērijas un balinātu skeletu. Tālāk tie tiek izcelti un vairākas nedēļas žāvēti saulē un vējā. Kad kauli ir pilnībā sausi, tiek veikti remontdarbi bojātajām un trūkstošajām daļām.
Visbeidzot tiek izstrādāts un izgatavots karkass, kas notur kaulus anatomiski pareizā pozīcijā. Strādājot ar svaigu dzīvnieku, kaulus iespējams izņemt bez bojājumiem jau no paša sākuma, savukārt veca, iepriekš montēta skeleta restaurācija ir pavisam cits un daudz sarežģītāks process.
Kurš restaurācijas posms prasīja visvairāk pacietības vai atjautības?
Kauli bija pārklāti ar kādu koka līmei līdzīgu vielu, zem kuras slēpās liels daudzums tauku. Šīs līmes noņemšana prasīja ievērojami vairāk laika macerācijas tvertnēs. Joprojām nav skaidrs, kāpēc līme vispār tika uzklāta.
Kurš restaurācijas posms sagādāja vislielāko gandarījumu?
Visvairāk prieka sagādāja pašu kaulu restaurācija – bojāto un trūkstošo daļu atjaunošana. Patīkama bija arī skeleta demontāža uz vietas Rīga ZOO, zinot, ka tas atstāj veco ekspozīciju un iegūs jaunu, daudz labāku “dzīvi”.
Kā jūs līdzsvarojat zinātnisko precizitāti ar drošību un uztveramību apmeklētājiem?
Drošība vienmēr ir pirmajā vietā, īpaši, ja liels skelets tiek piekārts publiskai apskatei. Vienlaikus mēs vienmēr cenšamies nodrošināt pēc iespējas precīzu anatomisko uzbūvi. Šajā gadījumā nācās modelēt trūkstošās kaulu daļas, lai skelets būtu zinātniski korekts.
Kā jūs nonācāt taksidermijā – vai tas bija aicinājums, nejaušība vai sena aizraušanās?
Es to zināju jau četru gadu vecumā. Daudz laika pavadīju dabā, biju aizrāvies ar dzīvniekiem. Bieži atradu kaulus vai mazus galvaskausus, ņēmu tos līdzi uz mājām, tīrīju un devos meklēt vēl. Šī aizraušanās pamazām pārauga manā profesionālajā ceļā un savā uzņēmumā.
Esmu strādājis arī safari parkā kā zoodārza kopējs un kino industrijā kā eksotisko dzīvnieku aprūpētājs, taču vienmēr paralēli darbojos taksidermijā, strādājot ar dabas vēstures muzejiem.
Kad radās interese tieši par darbu ar kauliem?
Visticamāk, jau bērnībā. Mani vienmēr interesēja dzīvnieku anatomija. Skeleti ir pilnīgi autentiski – izbāztos dzīvniekos īsta ir tikai āda, kamēr viss pārējais tiek veidots uz manekena. Skelets ļauj daudz dziļāk izprast pašu dzīvnieku.
Vai šo profesiju iespējams apgūt akadēmiski, vai tā pārsvarā tiek nodota no paaudzes paaudzē?
Gan viens, gan otrs. Es pats esmu studējis bioloģiju un veterinārmedicīnu. Tomēr darbs ar dzīvniekiem un taksidermija nav tikai profesija – tas ir dzīvesveids, pilns piedzīvojumu.
Vai ilgstošs darbs ar vienu dzīvnieku rada personisku saikni? Un vai šim skeletam jau ir dots vārds? 🙂
Es vienmēr saglabāju zināmu distanci, jo vienlaikus strādāju pie vairākiem projektiem. Kamēr viens skelets atrodas tīrīšanas tvertnē, varu pievērsties citam darbam. Taču pret katru dzīvnieku izjūtu dziļu cieņu – tas reiz bija dzīvs, un pret to vienmēr izturos ar cieņu.
Šim skeletam vārds netika dots; iespējams, Rīga ZOO to jau ir piešķīris.
Kādi ir bijuši lielākie, mazākie un neparastākie dzīvnieki jūsu karjerā, un kā šis valis tajā ierindojas?
Savā darbā esam restaurējuši daudz lielu vaļu skeletu. Nesen izveidojām piecu triceratopu skeletu ganāmpulku, kas šobrīd uzstādīts Abū Dabī Dabas vēstures muzejā. Esam preparējuši arī kolibri – tikai dažus centimetrus garu. Taču Rīga ZOO valis ir īpašs ar to, ka tas ir pirmais vaļa skelets, ar kuru strādājām, kas nācis no Baltijas jūras.
Vai jums ir kādi savādi, jautri vai pārsteidzoši stāsti no darba, kas īpaši patiktu bērniem?
Bērniem ļoti patīk dinozauri. Esam uzstādījuši trīs T-reksa skeletus, vairākus garo kaklu dinozaurus, kā arī triceratopu ganāmpulku, kas atrasts ASV un ceļos pa pasauli – tādējādi daudziem bērniem būs iespēja tos redzēt.
Savukārt 2012. gadā, uzšķēržot 27 tonnas smagu kašalotu, tā kuņģī atradām īstu dārgumu – ambras masu (ambergis). Tai bija ļoti augsta vērtība, un iegūtie līdzekļi tika izmantoti jaunas vaļu ekspozīcijas izveidei Nīderlandē. Tas ir stāsts, ko nekad neaizmirsīšu.
Vai, restaurējot jūras dzīvniekus, bieži sastopaties ar cilvēka darbības radītām sekām?
Diemžēl jā – ļoti bieži. Mēs atrodam vaļus ar letāliem kuģu dzenskrūvju ievainojumiem, kā arī zvejas tīklus un plastmasas atkritumus dzīvnieku gremošanas traktā. Reiz kašalota kuņģī pat atradām savītu plastmasas mucu. Tomēr bieži dzīvnieks tiek atrasts miris pludmalē bez acīmredzama nāves cēloņa. Joprojām nav līdz galam skaidrs, kāpēc vaļi tik bieži metas krastā.
Kādi materiāli un avoti jūs pavada šādas restaurācijas laikā?
Man ir plaša personīgā vaļu literatūras kolekcija, un es izmantoju dažādus avotus atkarībā no sugas. Nereti grāmatas vairs nav nepieciešamas, jo dzīvnieku anatomiju pārzinu ļoti precīzi.
Mana māsīca Lote no Rīga ZOO, kura ar jums strādāja pie šī projekta, pastāstīja par tradīciju Nīderlandē rīkot vakariņas “zem vaļa”. Vai tā ir tikai frāze, un kā šī tradīcija radās?
Tā bija samērā izplatīta prakse agrākos laikos, turklāt ne tikai Nīderlandē. Tikai turīgi cilvēki varēja atļauties iegādāties vai izstādīt milzīgu vaļa skeletu. Kā sava veida svinību notikums zem skeleta tika rīkoti banketi un pat dejas. Dažās vecās grāmatās ir saglabājušies šo notikumu attēlojumi. Būtu skaisti šo tradīciju atdzīvināt, lai svinīgi nosvinētu un sagaidītu jauno izglītojošo milzi.
Ko jūs cerat, ka apmeklētāji sajutīs, stāvot zem šī vaļa skeleta?
Ceru, ka viņi sajutīs apbrīnu par dabas skaistumu un apzināsies, cik svarīgi ir sargāt dabisko pasauli un visas tajā mītošās radības. Zooloģiskais dārzs ir lieliska vieta, kur mācīties un iepazīt mūsu zilo planētu – Zemi.
Visbeidzot – skelets uz Rīgu atgriezās ar prāmi, vēlreiz ceļojot pāri jūrai. Ko jums nozīmē šis pēdējais ceļojums?
Braucot pāri Baltijas jūrai, mēs par to daudz runājām – kuprvalis, kas gaida kravas automašīnā, dodas savā pēdējā ceļojumā atpakaļ uz mājām, lai kļūtu par izglītojošu ekspozīciju. Tas jau ir vēsturisks eksemplārs, un mēs lepojamies, ka esam pie tā strādājuši. Muitas kontrolē vienmēr ir jautri, kad mums jautā: “Kas jums tur aizmugurē?” – “Ak, tikai beigts valis. Nekas īpašs.”
Paldies!
Visi foto no Inside Out Animals un Rīga ZOO arhīva
Vaļa restaurācijas projekts realizēts ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu (1-08/70/2024)