1994. gada 28. septembra vakarā jūras prāmis “Estonia”, kā ierasts, devās reisā no Tallinas uz Stokholmu ar gandrīz tūkstoš pasažieriem uz klāja. Jau pēc dažām stundām no prāmja tika raidīts SOS signāls. Baltijas jūras dzelme kļuva par mūža mājām 852 pasažieriem, starp kuriem bija arī kuģa komandas locekļi. Tajā naktī dzīvību zaudēja arī 24 Latvijas iedzīvotāji. Pēc oficiālās versijas, traģēdiju izraisījušas prāmja tehniskās nepilnības – viziera defekts. Tomēr katastrofas izmeklēšanas komisijas atzinumos rodams daudz neskaidrību un pretrunu. Kā militāra krava varēja nokļūt uz pasažieru prāmja? Kāpēc aculiecinieki stāsta par sprādzienu kuģa kravas telpā? Kur pazuda 12 izglābtie komandas locekļi, tostarp kuģa maiņas kapteinis? Kāpēc prāmis vēl šodien nav izcelts, bet guļ jūras dibenā, 80 metru dziļumā? Kāpēc gan ASV, gan Zviedrijas valdība nogrimušā prāmja lietai pasludinājušas slepenības statusu uz 70 gadiem? Žurnālisti, juristi, jūras lietu speciālisti un šīs gramatas autors, negaidot nonākuši pašā notikumu epicentrā, veica paši savu izmeklēšanu. Secinājumi izrādījās satriecoši.

2013. gada 21. februārī, neilgi pēc “Vīza uz dzelmi” manuskripta nodošanas, grāmatas autors mīklainos apstākļos Maskavā mira.

Marats Kalandarovs “Vīza uz dzelmi: Ārpus atļautā robežas”. Grāmatas “Vīza uz dzelmi” (2010) otrā daļa. Pirmoreiz publicēta krievu valodā 2013. gadā. Latviski izdota apgādā “Kontinets” 2014. gadā. No krievu valodas tulkojusi Laura Kalandarova, autora meita. Bibliotēkai nopērku pati 💙 Un ļoti meklēju grāmatas pirmo daļu!

Foto: Anna Iltnere / Jūras bibliotēka